Pirātisms ir viena no mūzikas industrijas lielākajām problēmām. Jo ilgāk šī problēma pastāv, jo vairāk tiek uztverta kā pati par sevi saprotama. Daudz tiek diskutēts par pirātisma veicinošajiem faktoriem, pie kuriem var minēt iedzīvotāju zemo pirktspēju, patērētāju pieradumu pie brīvi pieejama satura, iespēju nopelnīt nelegālajiem izplatītājiem. Kas notiek ar mūziku? Brīvi pieejamais saturs rada ienākumu samazināšanos no ierakstu tirgošanas, zūd peļņa autoriem un zaudējumus izjūt starpnieki - producentu apvienības, AKKA/ LAA utt.
Autortiesības – par vai pret?
Pirātisms un autortiesības - lai gan tie ir divi atsevišķas nozīmes vārdi, mūzikā, tāpat kā jebkurā citā ar mākslu saistītā nozarē, tie iet roku rokā. Sabiedrībā aizvien aktuāls ir jautājums par autortiesību nozīmi. Vai autortiesību līgums sniedz priekšrocības vai tieši otrādi - ierobežo?
Haralds Strapāns, alternatīvās mūzikas apskatnieks un mūziķis, uzsver: "Ar autortiesībām ir diezgan jocīgi, jo cik vieni ir par, tik otri ir pret, kas liecina tikai par interešu grupām. Noteikti gribētos pieminēt necaurspīdīgumu autortiesību jomā. Jaunajām, ne tik jaunajām grupām, lai tas būtu radio neformāts, piemēram, no autortiesībām nekāda labuma nav - radio rotācijā viņu dziesmu nav, jo neatbilst radio formātam, lai spēlētu mazākos festivālos, jārēķinās, ka pastāv iespēja tajos nespēlēt, jo, ja ir autortiesību līgums, katram koncerta organizatoram jārēķinās ar 6% nodevu no pārdoto ieejas biļešu daudzuma, kas attiecīgi šad tad iespaido izvēli par sliktu grupai, kurai ir līgums par autortiesībām. Lielajiem spēlētājiem, protams, ar šo problēmu nav, viņi skan pa radio, rotē TV, kādu mazu procentu, protams, autortiesības viņiem ienes."
Par lielāko problēmu autortiesību jautājumā, Haralds Strapāns min nesakārtotību pašā sistēmā: " Manuprāt, lielākā problēma ir nepārskatāmība sistēmā, kas iedarbināta sen, sen, bet turpina darboties, neko globāli nemainot. Cik es saņemu par gabalu, kas rotē pa radio vai tiek publiski atskaņots, piemēram, maizes veikalā, cik bieži tas tur rotē? Vai kāds iesniedz detalizētas atskaites? Vai turpina rēķināt autoratlīdzību pēc kvadrātmetru formulas? Jocīgi, ne? Negribētos allaž, bakstīt citos virzienos, jo viņiem ir cita domāšana, kultūra, pieredze utt., bet kāpēc autortiesības darbojas labi un pareizi citās valstīs, kur apmierināti ir gan mūziķi, gan aģentūra, gan ar abiem mazāk saistītais patērētājs?"
Līdzīgu viedokli min arī "Frailty" menedžeris Jānis Jansons: "Autortiesību joma - diezgan nesakārtota vide, ir iestrādes, bet visiem viens modelis nedarbojas. Ir skaidrs, ka tas darbojas ar Raimondu Paulu vai jebkuru citu, kura dziesmas skan, skan daudz, skan ļoti daudz, tiek pārdziedātas TV šovos, kaverversijās u.tml. Nekas slikts tas nav. Jebkurš mūziķis, kura mūzika ir radio vai TV rotācijā, par to saņem savu kripatiņu autortiesību naudas. Interesantāk ir, kā šī kripatiņa tiek dalīta - pēc svara, apjoma vai speciālām atskaitēm? Mūsu grupas gadījumā, esam lauzuši līgumu ar autortiesību aģentūru, brīdi pirms izdevām savu debijas disku. Mūsu mūzika neatbilst vēlamajam radio formātam vai standarta formātam, kas rotētu TV vai radio, attiecīgi, līgums ar autortiesību aģentūru vairāk ierobežoja, nekā deva labumu."
Savā viedoklī par autortiesībam dalījās arī grupas "Indygo" ģitārists un kafejnīcas/ veikala, bāra "Vieta" īpašnieks Jānis Volkinšteins:" Tā kā kopš 2002. gada esmu biežāk vai retāk koncertējošs un radio viļņos skanošs mūziķis, esmu līgumsaistībās ar AKKA/LAA. Protams, ir patīkami saņemt kādus nelielus konta papildinājumus, kuru grafiks un sistemātiskums ir nesaprotamāks par Toma Jorka acīm. Bet tā kā žanrs, ko pārstāvu ar grupu Indygo, nav popkultūrai draudzīgākais, šis prieks ir līdzvērtīgs saburzītas banknotes atrašanai pagājušā gada ziemas mētelī. Jo līgumsaistības ar kompāniju, kurai tiešā veidā jau gadiem palīdzu iekasēt naudiņas, tātad arī segt administratīvos izdevumus, nedod man privilēģijas ne kā sabiedrisko pasākumu organizatoram, ne kā kafejnīcas īpašniekam. Bet es nekādā ziņā neturu savā asinspumpī personīgu rūgtumu vai aizvainojumu. AKKA/LAA pārstāvji, ar kuriem esmu nonācis saskarē, ir bijuši lielākoties patīkami un jauki, visiem cilvēcīgi vēlu visu to labāko."
Daudz skarbāku viedokli pauž metāla grupas " Dark Dominatiton" pārstāvis Dethecrator: "Praksē vieni no lielākajiem pirātiem ir AKKA/LAA. Tas var skanēt provokatīvi, ņemot vērā viņu vārdos izteikto cīņu par autortiesību aizstāvēšanu, bet realitātē viņi nepalaiž garām iespēju izspiest kapeiku no māksliniekiem un radošo profesiju pārstāvjiem par sveša darba rezultātiem. Piemēram, ikvienam mūziķim vai filmu autoram, pērkot CD vai DVD matricas, ārējos cietos diskus vai zibatmiņas savu darbu demoversiju ierakstīšanai, ir jāmaksā nodeva AKKA/LAA. It kā viņi obligāti zinātu, ka mēs tur pilnīgi noteikti ierakstīsim Bīberu (un nevis savu darbu pusfabrikātus, kuri pieder mums pašiem). Otra neiespējamība ir nodeva par koncertu repertuāriem — tā jāmaksā AKKA/LAA kasē ikvienā gadījumā, pat tad, ja kaut tikai viens no koncerta dalībniekiem ir AKKA/LAA biedrs.
Jāpiebilst arī, ka ir tikuši novēroti mēģinājumi uzkundzēties ierakstu izdevējiem, tāpat visiem labā atmiņā ir mēģinājumi uzurpēt tiesības izspiest naudu par to, ka birojos, veikalos, ražotnēs un citās vietās skan radio vai mūzikas ieraksti. AKKA/LAA uzskata, ka viņiem ir tiesības piedzīt naudu arī to mākslinieku vārdā, kas nav un nekad nebūs AKKA/LAA biedri vai klienti!" – atklāts ir Dethecrator.
Laura Danberga, grupas "Deodium" menedžere uzsver, ka AKKA/LAA kavē mūzikas attīstību nevis to veicina. "Manuprāt gandrīz 100% visi mūziķi Latvijā varētu jums pateikt, ka viņiem vieglāk un labāk klātos, ja šīs organizācijas vienkārši novāktu nost un likvidētu. Manā uzņēmumā pirms kāda mēneša piezvanīja "tante" no LAIPAS un prasīja, vai mēs klausoties radio darba laikā. Par to mums jāmaksā gada nodeva. Tiešām neuzskatu, ka visādām Britnijām un Džastiniem, kas tiek atskaņoti šajās raidstacijās, tiek arī kaut kāda daļa no šīs naudas nodota. To visu savācas "uz rokām" un dod tālāk, izspiežot iespējas mazajām grupām!"
Savas domas par autortiesībām dalījās arī Edgars Rakovskis: "Latvijas mūziķu aprindās viedokļu dažādība korelē ar mūzikas žanru daudzumu un katra mūziķa individuālo zināšanu apjomu par šo tematu, taču kopējā viedokļa tendence ir ar visai negatīvu nokrāsu. No manis pārstāvētā alternatīvā un smagā mūzikas lauciņa puses plūst vislielākā un intensīvākā negāciju lavīna. Kāpēc? Smagās mūzikas pārstāvji visbiežāk vietējo autortiesību aģentūru sauc par zagļiem, izspiedējiem un krāpniekiem. Pamatojums tam vienkāršs - "mēs nekad neko no turienes neesam saņēmuši". Pirmkārt, vairumā gadījumu šie pārmetēji nav autortiesību aģentūrā reģistrējuši nevienu pašu savu skaņdarbu. Ja tas nav izdarīts - viņi nevar saņemt autoratlīdzību. Otrkārt, pieņemot, ka darbi ir reģistrēti, jautājums - par ko ir tā atlīdzība, kas tiek ieskaitīta vai netiek ieskaitīta mūziķu kontā? Vairumā gadījumu autoratlīdzības tiek pārskaitītas par publisko atskaņojumu radiostacijās. Ja kādreiz mums bija radio SWH Rock, kur G.Terzena kungs savas programmas ietvaros popularizēja un atskaņoja vietējo alternatīvo un smago mūziku, tagad mums nav nekā tamlīdzīga (kaut kas notiek radio NABA ēterā, tiesa, taču konceptuāli tas ir grūti salīdzināms ar SWH). Atmetot smago mūziku, kas notiek latviešu raidorganizācijās kopumā? Viens no pēdējiem AKKA/LAA un LAIPA kopējiem pētījumiem liecina, ka salīdzinājumā ar ārvalstu mūziku latviešu izpildītāju mūzika vietējos radio tiek atskaņota vismaz 10x mazāk; lielākā daļa autoratlīdzību tiek maksātas ārvalstu mūziķiem. Būtiskākā problēma nav autortiesību aģentūrā, valdībā vai vietējā radiostacijā - problēma ir pašmāju alternatīvo mūziķu domāšanā, attieksmē pašiem pret sevi un vispārējās zināšanās par mūzikas industriju kā biznesa formu."
Mūziķis diskutē arī par šī brīža mūzikas kvalitāti: "Kas ir tas materiāls, ko atskaņot vietējām radiostacijām? Vienalga, kādā žanrā - kur ir tā kvalitatīvā mūzika? Šobrīd jebkurš skaitās mūziķis, kam piemīt kaut nedaudz radoša domāšana un viņš spēj nospēlēt vismaz trīs akordus. Tam visam papildus var piekabināt diskusiju par šo kvalitāti noteicošajiem kritērijiem un vēl virkni faktoru, pēc kuriem vērtēt un atlasīt šobrīd aktuālo mūziku, taču tas atkal cits stāsts. Fakts ir, ka vietējais kvalitatīvās mūzikas piedāvājums ir ārkārtīgi mazs."
Kā pirātisms ietekmē mūziķus?
Ir pilnīgi skaidrs, cīņa ar pirātismu ir diezgan nereāla, un mūziķiem arī turpmāk nāksies paciest, ka viņu albumi un dziesmas tiks nelegāli lejuplādēti. Ja gribam tomēr atrast arī kaut ko pozitīvu, tad jāsaka, ka mūzikai ir arī alternatīvi pelnīšanas veidi – koncerti, tūres, legāla lejuplāde, tiešsaites veikali un servisi, bet šeit atkal ir kāds "bet"... tas viss vairāk vai mazāk atkarīgs no mūzikas stila. Katrā ziņā gribas atrast arī pozitīvo, un to, par laimi, palīdz mūziķi paši:
"Lielākā daļa mūziķu nav domājuši par līguma slēgšanu ar autortiesību aģentūru, jo šādam līgumam nav jēgas - tas vairāk ierobežo, mazāk palīdz. Pirātisms - tas ir ātrākais veids, kā apziņot lielāku cilvēku daudzumu, piemēram, ka jauns albums iznācis," pastāstīja Haralds Strapāns.
Galu galā par to, ka mūzika paliek mūzika – kompaktdiskā vai cietajā diskā, ir pārliecināts mūziķa Gacho menedžeris Kaspars Jansons: "Par to ļoti nesatraucamies. Lai cilvēki ņem un klausās, kādā veidā to vēlas - kompaktdiskā vai cietajā diskā. Esam priecīgi par jebkuru veidu, kā mūsu mūzika tiek līdz viņu ausīm. Mūsu zemīte nav tik liela, lai ieguvums no autortiesībām uzliktajiem ierobežojumiem brīvas mūzikas apritei būtu lielāks par zaudējumiem, ko tie nes."
Pretējs viedoklis ir Latvijas Mūzikas ierakstu producentu apvienības un mūzikas apvienības "Mikrafona ieraksti" vadītājai, kā arī daudzu populāru popmūzikas pārstāvju menedžerei Elitai Milgrāvei: "Mūsu valstī pirātisms ir ap 90% apjomā mūzikas jomā. Valsts šobrīd neko nedara tā novēršanā. Policijā krīzes laikā tika likvidēta vienīgā nodaļa (kurā strādāja reāli 1 cilvēks uz šo jomu). Gluži otrādi autortiesību un blakustiesību pārstāvji tiesājās ar valsti, pieprasot Satversmes tiesai novērst netaisnīgos noteikumus par Tukšas lentas nodevu, kurā netika iekļauti jaunākie nesēji. Sabiedrība netiek izglītota par autortiesību jautājumiem. Gluži otrādi – pastāvīgi tiek piekopta intelektuālā īpašuma ražotājus nomelnojoša un apvainojoša politika, kas ir izmantotāju interesēs – ar vienu vienīgu mērķi – nemaksāt."
Pirātisma savdabīgās priekšrocības uzsver arī Jānis Jansons: "Pirātisms - ļoti labi ietekmē mūsu mūziku. Par to vislabāk liecina mūsu pirmā albuma prezentācija - "Lost Lifeless Lights" 2008. gadā, prezentācijas koncerts Maskavā, kāds tur nopirka disku, aizbrauca ar metro mājās un palaida pasaulē. Ļoti ātri, operatīvi albums apceļoja visu pasauli. Kamēr mēs vēl tikai braucām mājās, albums jau rotēja apkārt. Ir grupas, kuras pašas apzināti ieber savu albumu lejupielādei, tas ir ātrākais veids, kā tas nonāk pie klausītāja. Tāda patīkama reklāma, veids, kā tava mūzika aizsniedz klausītāju, kuru, iespējams, tu nekad pat nesatiksi vai neredzēsi, jo tas dzīvo otrā pasaules malā. Protams, kādā brīdī nav forši, ka saproti, ka ierakstu studija var būt arī mājas, ka rokās turamais formāts interesē tikai šauru lociņu kolekcionāru, bet mums primārais tomēr ir kvalitāte un mūzika, nevis pārdoto disku skaits."
Par to, ka pirātims tomēr atnes popularitāti un ir laba reklāma, piekrīt arī Dethecrator: "Dark Domination pēdējais albums «Reign of the Fallen One» iznāca zem Japānas leibla "Sabbathid Records", un arī iepriekšējie iznākuši Francijā, Krievijā u.c. (Kas gan netraucē šo CD pieejamībai Vecrīgas «Randomā» — par visu padomāts!) Tāpēc jāsecina: paradoksāli, bet pirātisma lietā mūsu valstī vairāk brīžiem jāsargās nevis no pirātiem, bet no viņu "apkarotājiem"."
Diezgan pozitīvi noskaņots paliek mūziķis Goran Gora (īstajā vārdā Jānis Holšteins): "Latvijas mūzika relatīvi ir drošībā, jo pie mums torentu serviss (un citi datu apmaiņas rīki) ir aktuāls tikai attiecībā uz ārvalstu mūziku un kino. Līdz ar to - es nekad neesmu īpaši izjutis pirātisma sekas. Man šķiet, ka pirātisms ir elementārs pārejas posms, jo, sākoties "mākoņu ērai" internetā, dziesmas mp3 failu cilvēkam vairs nevajadzēs, jo tas tikai aizņem vietu uz datora. Turpretī fiziskais formāts gan pastāvēs vienmēr - tā tomēr ir pilnīgi cita mūzikas baudīšanas kvalitāte, process un daudz "tuvākas" attiecības ar mūziķa daiļradi."
"Tātad runājot par mūzikas pirātismu, manuprāt, mūsdienās par to uztraucas vairāk jau "padzīvojušie" mūziķi, kam ir kontrakti ar ierakstu studijām un "music labels". Viņi visi strādā pēc "vecās sistēmas", kur nauda tiek iegūta pārdodot ierakstus, kas iet caur vairākām rokām, - mūziķi, ierakstu zīmoli, menedžeri, izplatītāji, veikali, utt. Tātad no pircēja naudiņa procentuālā ziņā ļoti mazā mērā nonāk līdz pašam mūziķim. Nav brīnums, ka šie mūziķi uztraucas, ka jau tā "mazā" naudiņa, kas nonāk līdz viņiem, tiek pazaudēta caur pirātismu, nemaz nerunājot par šiem trešajiem/liekajiem, kas "uzdzīvojas" uz mūziķu talantiem un fanu bāzes. Saprotams, ka viņi arī iegulda savu laiku un darbu, bet tomēr, skatoties mūziķu acīm, šie posmi vienkārši nosūc tik ļoti vajadzīgos ienākumu," uzskata Laura Danberga.
"Abstrahējoties no iepriekšminētā - kā mūziķis es nejūtos apbižots, ja kāds "nozog" albumu. Bieži tie paši cilvēki nopērk ierakstu, kas ir dubults prieks. Bet brīdī, kad es saceru dziesmu, es neredzu to kā luksus preci, ko ir pelnījuši dzirdēt tikai tie, kuri to tobrīd var atļauties. Protams, perfektā pasaulē, es ļoti labprāt saņemtu attiecīgu naudu par autortiesībām, ierakstiem un koncertiem, lai varētu uzturēt sevi un ģimeni. Bet par to runāsim tad, kad dzīvosim Perfektajā Pasaulē!" saka Jānis Volkinšteins.
Kā cīnīties ar pirātismu?
Teorētiski viens no risinājumiem būtu radīt mūziku pieejamu legālā veidā, pazemināt disku cenas, attīstīt digitālo mūzikas pieejamību, bet vai tas apturētu mūs no nodarbošanās ar pirātismu? Pirātisms taču ir tik ērts! Nav runa tikai par mūziku, tas ir ērts veids, kā lejuplādēt Latvijā vēl nepieejamas filmas, programmas un spēles. Un diez vai pirātisms ir tik viegli apkarojams, jo, tomēr būsim reāli un godīgi, Latvijā ar nelegālo lejuplādi nodarbojas aptuveni 500 tūkstoši cilvēku.
Par to, ka pirātisms ir sekas šī brīža mūzikas biznesa tendencēm un nelaime ir patērētāju domāšanā, ir pārliecināts mūziķis Edgars Rakovskis: "Ja var par kaut ko nemaksāt, kāpēc maksāt? Un pirāti ir tie, kas nodrošina brīvpieeju ierakstiem, piedevām nopelnot krietnu naudu par reklāmām, kas tiek izvietotas šajās ārkārtīgi intensīvi apmeklētajās interneta vietnēs. Jocīgi, ka neviens pat neiedomājas apspriest to, ka ir jāmaksā, piemēram, par maizi, elektrību vai apaviem. Pēc idejas jau var ievērot diētu un pārtikt no ūdens, kastaņiem un sēnēm, kas ir brīvi pieejamas ik vienam; dzīvot tumsā, kā arī visu cauru gadu staigāt vienos apavos, bet to mēs neesam gatavi darīt. Savukārt nemaksāt par savu izklaidi un māksliniecisko baudījumu, bez kura mēs ilgtermiņā arīdzan nevaram iztikt - o, nē, to gan nē."
Haralds Strapcāns uzskata, ka pie mums cīnīties ar to ir nejēdzīgi: "Pārāk liela nabadzība, ja saucam lietas mazliet pietuvinātas realitātei. Kāpēc ir pirātisms? Vai tāpēc, ka tas ir modīgi, sēdēt un lādēt iekšā vai ārā failus, kurš pirmais nopludinās jaunāko ierakstu? Drīzāk, atbilde ir tajā, ka ierastais audio formāts nav primārā patēriņa prece, ikdienas vajadzība un tā cena, protams, kas būtu būtiskākais faktors. Pozitīvi, protams, ka vēl ir cilvēki, kas ar frāzi "atbalstīšu savējos" iegādājas kompaktdisku. Lielākajai daļai tāpat ir skaidrs, ka ir tikai divi veidi, kā cīnīties ar pirātismu - atslēgt internetu vai mainīt cilvēku domāšanu."
Par to, ka pirātisms pierāda, ka laiki mainās, ir pārliecināta Laura Danberga: "Ļoti daudziem ir grūti samierināties, ka mūzika vairāk netiek izplatīta caur tik pazīstamajiem kanāliem - CD un kasešu formātiem (arī platēm). Mūsdienās visi izmanto internetu un "dalīšanās" ir kļuvusi daudz vieglāka/ ātrāka/ pieejamāka, nekā pāris gadus atpakaļ (nemaz nerunājot par dekādēm). Šī čīkstēšana par pirātismu ir tikai negribēšana pieņemt, ka laiki mainās, un katrs biznesa modelis ar laiku noveco."
"Pārmaiņas notiks tikai tad, kad domāt un rīkoties sāks, pirmkārt, paši mūziķi, savu nodarbi uztverot kā biznesu. Man gan nav viedokļa, kā šādu domāšanu ieviest kaut vai vienā divdesmit piektajā daļā latviešu alternatīvo mūziķu, taču pašreizējās tendences šī mūzikas žanra attīstībā pasaulē liecina par drīzām pārmaiņām, kas laimīgā kārtā varētu ietekmēt arī Latviju. Par lielu un smagu Latviju!"- ir pārliecināts Edgars Rakovskis.
Par to, ka pirātisms turpinās "augt" un attīstīties, ir pārliecināts Jānis Jansons: "Digitālais pirātisms zeļ un plaukst. Šogad vien ļoti daudzi vietējie mūziķi izdevuši digitālus albumus. Mainās klausītājs vai mainās domāšana - lūk, ja agrāk vērtība bija taustāms disks, kasete vai plate, tad šodien to ir aizstājis bezpersonisks digitālais fails un tāda pati vide. Kāpēc jātērē nauda par to, ko var iegūt bezmaksas? Daži klikšķi, albums, kas rīt tikai tiek izdots štatos, jau ir datorā un skan. Pie mums nekad nedarbosies i-tunes vai līdzīga legālā lejupielāde par maksu. Ja darbosies, tad ļoti niecīgā līmenī.
Pats sevi pieskaitu "vecās paaudzes perdekļiem", kam taustāmais formāts ir mazliet tuvāks, personiskāks, kā mapīte datorā. Plate vai disks - ar to vismaz var padauzīt mušas vai krāsni iekurināt, jā, vienīgi, tas aizņem vietu un krāj putekļus."
Uz ievadā pausto jautājumu "Pirātisms – mūziķa bieds vai sabiedrotais?", kā redzam, ir divas atbildes. No vienas puses, nelegāli pieejamais saturs nes zaudējumus kā mūziķiem, tā autortiesību aģentūrai. Bet, vai ir pareizi pret to cīnīties ar tādiem līdzekļiem kā AKKA/ LAA? Vai tas, ka ir jāmaksā par iespēju rakstīt mūziku datu nesējos, nepiespiež zagt? Kāpēc mūziķiem ir jāmaksā iespaidīgas summas par to, lai viņi varētu spēlēt paši savas dziesmas? Alternatīvas un smagās mūzikas izpildītāji labprāt diskutē un meklē problēmu atrisinājumu, kamēr popmūziķi izvairās par to runāt. No otras puses, pirātisms ir efektīva reklāma, un cilvēki turpinās klausīties mūziku, un iespējams pat nopirks disku, ja mūzika būs ieinteresējoša.
Viedokļu atšķirību krustugunīs atklāts paliek jautājums: pret ko īsti būtu jācīnās – nelegālo mūzikas izplatīšanu vai autortiesību aģentūrām?