Kad grupa pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, kad tās albumi ir atrodami starp visu laiku labākajiem ierakstiem, kad grupas ''rokraksts'' ir nepārprotams, tad ir jājautā – vai ''Kio No Yokan'' būs pietiekami stiprs impulss jaunajam klausītājam turpināt dziļāku izpēti ''Deftones'' diskogrāfijā? Jā! Tikai vēlams albumu klausīties uz stereo atskaņotāja vai vismaz izvietot datora tumbas istabas sūros, lai ''Kio No Yokan'' skaņai būtu telpa, kur izplesties. Albuma burvība slēpjas kopējā atmosfērā, kas katrā telpas stūrī ieskanas citādāk. ''Deftones'' prasmīgi spēj pakļaut klausītāju muzikālai spriedzei un tad to apbalvo ar harmonisku atrisinājumu. Šis princips tiek ievērots gan konkrētu dziesmu, gan visa albuma kopumā. Albumam ir bijuši trīs singli, no kuriem visspēcīgākais, šķiet, ir ''Tempest''.
''Kio No Yokan'' dziesmas savā starpā ir ļoti saplūdušas, nemanot pāraug no vienas otrā. Saplūšana īpaši izdevusies ir starp dziesmām ''Rosemary'' un ''Good Squad'' – postrokam raksturīgie sulīgie ģitāras rifi mijas ar asiem akcentiem un Čino Moreno smeldzīgo balsi, dziesmas kulminācijā ģitārām kļūstot griezīgi monotonām, izskaņā transformējas tīrās arpēdžijās un saplūst ar ''Good Squad'' mānīgi mierīgo ievadu. Klusums pirms vētras – ''Deftones'' izprot pauzes un pieklusinātas dinamikas īpašo nozīmi skanējuma grandiozitātes radīšanā. Ar ''Kio No Yokan'' grupa ir spējusi padarīt smagai mūzikai nepieciešamo ''gruzi'' interesantu - spēcīgu, bet neuzbāzīgu - pieaugušu.
