Jūs izskatāties tik jauni, ka varētu domāt, ka nevienu minūti neesat pavadījuši laikā, kad reāli eksistēja komjaunatne. Kādēļ kolektīvam dots šāds nosaukums?
Kalvis: Ļoti ilgu laiku mums vispār nebija nosaukuma. Nācām uz mēģinājumu, džemojām, spēlējām dziesmas, mēģinājām jaunas idejas un īpaši pat necentāmies to atrast. Tad vienā reizē es runājos ar savu vecomāti. Viņa stāstīja par savām jaunības dienām, par 1960. gadu uzdzīvi un mīlestību pret Andreju Lihtenbergu, kā arī Edgaru Zveju. Kādā brīdī viņa izmeta frāzi, ka apprecējusies ļoti jauna un izstājusies no komjaunatnes. Viņai nācās to darīt. Tajā mirklī man bija tā: „Ei! Tu saproti, ka tikko izdomāji mūsu nosaukumu?". Uzreiz piezvanīju Reinim, pastāstīju to. Arī mūsu muzikālā ietekme nāk no dažādiem laika periodiem. Vēlējāmies, lai nosaukums kaut kādā mērā pauž mūsu attieksmi. Manuprāt, komjaunatne pastāv joprojām. Citādākā formā, bet pastāv. Ja agrāk komjaunatnē bija noteikts tavs...
Reinis: ... partijas uzdevums.
Kalvis: Un kaut kas, ko no tevis sabiedrība sagaida - no sākuma tu esi oktobrēnos, pēc tam pionieros, tad tu esi komjaunatnē un beigās iestājies Komunistiskajā partijā. Tad arī mūsdienās joprojām pastāv lietas, ko no mums visiem gaida mūsu vecāki, ...
Reinis: ... laika biedri, draugi.
Kalvis: Viņi gaida, kad mēs pabeigsim skolu, universitāti un veidosim perfektu karjeru. Tāpēc mēs ar savu nosaukumu gribējām parādīt, ka...
Reinis: ... nekas nav mainījies.
Kalvis: Šis ir tas brīdis, kad mūsu vārds laiku pa laikam kaut kur parādās. Dažiem mūsu nosaukums ne visai patīk, un īstenībā mēs šos cilvēkus ļoti labi saprotam, jo mūsu valstij ir sarežģīta vēsture. Bet mūsu nosaukums ir tikai nosaukums. Mēs esam ļoti latviski un patriotiski domājoši cilvēki. Nosaukums ir tikai mākslas forma, tas neatspoguļo mūsu ideoloģisko domāšanu.
Kāda mūzika jums katram mājās skanēja bērnībā?
Kalvis: Mēs ar Mārci (Kalvis un Mārcis ir brāļi – EB) uzaugām Ogres pusē. Mamma jaunībā bija labos draugos ar Arņa Medņa sievu Ivetu un kopā arī ballējās. Saprotams, ka viņa gāja uz daudzām "ODIS" diskotēkām, kad viņi uzstājās Ogresgala klubā. Kad televīzijā rādijā "Mikrofonu" (gada populārās mūzikas aptauja Latvijas Televīzijā – EB) vai ko tamlīdzīgu, mamma teica: „Re, tūlīt Arnis spēlēs". Mēs gaidījām, kad viņš uzkāps uz skatuves.
Mārcis: Es arī pamatskolā Popielā attēloju Arni Medni.
Reinis: Man visu laiku mājās ir bijis tā, ka tēvam ļoti patika Viktors Cojs – viennozīmīgi var teikt, ka viens no viņa mīļākajiem mūziķiem. Arī citas krievu grupas, piemēram, Akvarium. Es esmu uzaudzis vairāk ar to mūziku, ar krievu roka leģendām.
Anete: Man vēl aizvien ir divi lieli brāļi. Bērnībā es klausījos to, ko mani brāļi toreiz klausījās. Vismaz pa ausu galam. Tā bija Nirvana, tas bija H-Blockx, deviņstāvu mājā pa atvērtu logu pagalmā skanēja Ace of Base. Atgriežoties pie tā, kas skanējis bērnībā, es sapratu, ka Ingus Baušķenieks ir diezgan spilgtā atmiņā. Es gāju pie sava bērnības drauga - viņš dzīvoja vienu stāvu zemāk – un viņa mamma bija uzlikusi. Es nevarēju saprast – kas tas tāds, kaut ko ložņā, īī-ūū, īī-ūū... Toreiz aktuāla dziesma bija „Ilzīte milzīte". Ja padomā, tad Baušķenieks, pat neapzinoties, ir bijis liela ietekme.
Reinis: Protams, visiem mājās skanēja Pērkons.
Atgriežoties pie komjaunatnes - līdz politikai nav tālu no tās. Cik jūs paši esat pilsoniski aktīvi?
Kalvis: Mēs piedalāmies vēlēšanās, referendumos ar labāko sirdsapziņu.
Reinis: Mums nav nekādu simpātiju attiecībā uz komunistisko režīmu.
Kalvis: Komjaunatne absolūti nesaskan ar mūsu politisko pārliecību.
Anete: Jāatzīst, mums patīk koķetēt ar krievu valodu.
Matīss: Mums patīk mūzika gan no Krievijas, gan no padomju laikiem, gan arī tagadējā mūzika.
Ko jūs caur savu mūziku gribat pateikt?
Kalvis: Vienreiz aizdomājos - par ko vispār ir mūsu dziesmas? Protams, tajās ir apspēlētas klasiskās situācijas. Un tad man ienāca prāta, ka mūsu dziesmas ir par beigu sākumiem. Par tādiem brīžiem, pēc kuriem nekas vairs nav tā kā agrāk. Piemēram, „Rīgas modes" – „Tu pamet mani ar skandālu un mēs sākam auksto karu". Man liekas, ka vispār Latvijas mūzikā ir pārāk maz konkrētības. Vēsturiski ir bijis ļoti maz mūziķu, kas savos tekstos ir ļoti tieši.
Reinis: Viņi jau toreiz nevarēja tādi būt.
Kalvis: Jā. Bet, piemēram, „Pērkona" "Mēs pārtiekam viens no otra" ir fantastiski skaista dziesma ar fantastiski sociālu vēstījumu atbilstoši tam laikam, kad veikalos bija deficīts, bet cilvēki jutās laimīgi viens ar otru. Tāpat arī „Baložu pilni pagalmi". Viņi ir ļoti labi stāstnieki. Tas ir arī tas, uz ko mēs tiecamies. Mēs ceļam gaisā situācijas caur savu pieredzi, bet daļēji. Jo, ja es pilnībā rakstītu par to, ko esmu pieredzējis, tad tas, iespējams, būtu mazliet garlaicīgi. Mums svarīgi ir pastāstīt stāstu, un cenšamies izdarīt to mūsdienīgā valodā.
Anete: Mēģos dažkārt ir tādi sajūsmas pilni momenti, kad Kalvja iepriekšdziedātā la-la-la-la-lā vietā skan pikanta lirika, un tad ar interesi sāku spicēt ausis, par ko šī dziesma galu galā ir.
Kurš no jums parasti liriku gādā?
Anete: Kalvis.
Kalvis: Es rakstu vārdus, bet ar idejām man palīdz arī citi. Reinis ir izdomājis nosaukumus dziesmām „Guļamistabas Disko" un „Naktslokāls". Viss rodas no idejas, no motīva, kas radies Reinim vai Anetei, vai jebkuram no mums. Es neredzētu motivāciju, ja dziesmai nebūtu labs muzikālais pamats. Es ļoti cenšos piedomāt par melodiju. Mūsu pieeja ir tā, ka viss sākas ar to, ka ir laba melodija. Tad es attiecīgi domāju, kā to visu attīstīt tālāk.
Ko jūs domājat par hipsteriem?
Anete: (dziedot) "Rīgas modes" (dziesma no grupas repertuāra - EB).
Reinis: Ko jūs domājat ar vārdu „hipsteri"?
EB: Hipsteri kā popkultūras daļa.
Anete: Manuprāt, tas, kas ir nodefinēts, tajā brīdī arī beidzas – tiklīdz tam ir definējums. Līdz tam brīdim viņiem noteikti nebija definīcijas. Kad viņus sākām saukt par hipsteriem, tad viņi lēnām arī pazuda. Bet vai viņi paši zina, ka viņi ir hipsteri – to es vienmēr uzdodu sev.
Kalvis: Mēs tagad sēžam „Miitā" – te ir fiksīši un tamlīdzīgas lietas. Varētu domāt, ka mēs tagad esam uberhipsteri... Pēdējā laikā tas jēdziens ir tā nonivelēts, ka pat joki par to nav smieklīgi.
Kāds sakars Kanādas karogam ar komjaunatni?
(Visi sirsnīgi smejas.)
Kalvis: Nekāds.
Reinis: Sāksim ar to, ka Kanāda ir valsts, kas mums ļoti patīk. Tā ir salīdzinoši attīstīta, liberāla valsts.
Anete: Skaista daba. Franču valoda arī tur ir.
Kalvis: Ideja par karogu nāca nejauši - vienā dienā iegāju kādā komisijas veikalā un redzēju, ka tur par 80 santīmiem pārdodas Kanādas karogs. Man nebija nekādas nojausmas, ko ar to iesākt es to vienkārši nopirku. Tā nu tas stāvēja mājās, mētājās...
Matīss: ... un vienreiz piedzērušies izdomājām: davai liksim koncī.
Kalvis: Tā arī rādās doma padarīt to par skatuves dekorāciju.
Anete: Karogs rada svinīguma sajūtu.
Kalvis: Mani draugi no Kanādas, ieraugot bildes no mūsu koncertiem protams, pie tā pieduras.
Jūs viņu visos koncertos izkarināt?
Reinis: Jā, izņemot pirmo, arī Mākslas akadēmijas karnevālā nebija.
Kalvis: Un koncertā Palladium neizlikām.
Reinis: Karogs bija, bet laikam nebija kur uzlikt.
Kādi jums ir plāni – albums, lielkoncerts... ?
Kalvis: Mums iepriekšējais gads bija tāds, kurā mēs guvām pirmo skatuves pieredzi, vispār izbaudījām, kā tas ir, kad uzstājies - lampu drudzis un uztraukums. Šogad mēs ļoti ceram - bet neteiksim neko konkrēti - izdot kaut ko fiziskā formātā. Mēs gan vēl neatklāsim, kas tas būs par formātu, tomēr ļoti vēlētos īstenot savas un grupas draugu idejas. Šobrīd uz to arī ejam.
Kur jūs tuvākajā nākotnē varēs dzirdēt?
Kalvis: Esam uzaicināti uzstāties vienā izklaides vietā, bet vispār esam atvērti piedāvājumiem.
Matīss: Mēs noteikti gribētu spēlēt Liepājā.
Paldies par sarunu!
Foto: Grupa Komjaunatne ēdnīcā "Vefietis". Foto (c) Liāna Ivete Beņķe
