Čikāgas piecīši uzskatāmi par senāko muzicējošo latviešu populārās mūzikas grupu, kas dibināta 1961. gada pavasarī, kad 11. Martā, kad Kalamazū uz savu pirmo koncertu sapulcējās Modris Avotiņš, Uldis Ievans, Jānis Rinkušs un Alberts Legzdiņš. Kopumā šais gados ansambļa sastāvā darbojušies vairāk nekā 30 mūziķu un dziedātāju, un, ja kopā savienotu visas tās magnetofona lentes, kurās savulaik Latvijā tika pārskaņotas Piecīšu dziesmas, ar tām droši vien varētu apjozt pat visu zemeslodi. Arī viņu koncertu ģeogrāfija apver visus apdzīvotos kontinentus, izņemot Āfriku.
Sākotnēji muzikālas jauniešu kopas iecere bija izārstēt trimdas latviešu sabiedrību no sentimenta un sarīkojumos ienest humora dzirksti. Legzdiņš ar biedriem ķērās pie Elvisa Preslija, Harija Belafontes un citu slavenību grāvēju latviskošanas, savās programmās iekļaujot arī satīriskus skečus - mazas ludziņas par latviešu sabiedrības dzīves aktualitātēm, tautasdziesmas un pašu sacerējumus. Tieši, pateicoties Piecīšiem, Latvijas klausītāji varēja iepazīt citādi nepieejamo Limelighters, Boba Dilana,Peter, Paul & Mary un citu zvaigžņu repertuāru latviešu valodā, kas tika atskaņots visai demokrātiski – ar dažām ģitārām un balsīm, un ar savu repertuāru ansamblis saucams arī par latviešu kantri mūzikas pamatlicējiem.
Jau savas darbības pirmajos gados Čikāgas Piecīši kļuva ļoti populāri un pamazām apceļoja visas 30 tolaik ASV darbīgās latviešu kolonijas, kam sekoja koncerti Kanādā. Ar laiku koncertu ģeogrāfija aptvēra teju visus nostūrus, kur mīt latvieši. Dzimtenē pirmā triumfālā uzstāšanās notika 1989. gadā Mežaparka Lielajā estrādē, kur sapulcējās 100 tūkstoši klausītāju. Turpmāk Piecīši Latvijā bijuši bieži viesi, 2011. gadā sniedzot savu „ pirmo atvadu turneju", tādējādi nosvinot savas pastāvēšanas 50. gadadienu.
Turnejā piedalījās ilggadīgie grupas dalībnieki Janīna Ankipāne, Uldis Streips, Alnis Cers, Lorija Vuda-Cinkusa un abi galvenie dziesmu autori, skolotais tenors Armands Birkens un visus šos gadus darbīgais ansambļa dibinātājs, ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvotais Alberts Legzdiņš. Gandrīz neviens no Piecīšu dalībniekiem nav bijis profesionāls mūziķis, un kopīgai muzicēšanai dažādo profesiju pārstāvji veltījuši tikai un vienīgi no darba brīvo laiku.
Līdzās koncertdarbībai 1963. gadā sākās Čikāgas piecīšu ieskaņojumu izdošana vispirms skaņuplatēs, kuras slepus ceļoja arī uz Latviju, lai šeit iegūtu jaunu dzīvi, jau pārkopētas magnētiskajās lentēs un ceļojot no rokas rokā. 60. un 70. gados, arī vēlāk, Piecīšu dziesmu klausīšanās kļuva par labo toni latviskās ģimenēs, tā bija arī kā protesta forma padomju varas uzliktajiem ceļošanas un brīvas informācijas apmaiņas ierobežojumiem, kas šķīra tautiešus šeit un tur. Piedevām Legzdiņa vadīto mūziķu priekšnesums spilgti atšķīrās no Padomju Latvijā ierastās, noslīpētās estrādes mūzikas ar cenzūras izsijātiem dziesmu vārdiem.
Čikāgas piecīšu „firmas zīme" ir arī politiski iekrāsotas, ironiskas dziesmas – Latvijā reti kultivēts žanrs, kas šai mūzikai piešķir papildus svaigumu un aktualitāti. Savas muzikālās un noskaņu daudzveidības dēļ šīs dziesmas iederas gan valsts svētkos, gan jautrās ballītēs, pārdomu un izklaides reizēs.
Patlaban Čikāgas piecīšu diskogrāfijā ir 12 skaņuplates, 16 kasetes un 10 kompaktdiski, kuru vidū ir gan studijas, gan koncertieraksti, arī labāko skaņdarbu izlases, un to skaistākās dziesmas Mūsu mīlestība, Par mani, draudziņ, nebēdā, Es redzēju bāleliņu, Līgo dziesma, Lai visa pasaule to redz un arī lustīgās Made In Latvija, Es savai līgavai, Jo man garšo alus un daudzas citas zina no galvas ikviens latvietis, reizēm uzskatot par tautasdziesmām. Daļa dziesmu izdotas nošu grāmata Visiem latvju bērniem, par godu Piecīšu pusgadsimta jubilejai 2011. gadā uzņemta dokumentālā filma Par mani, draudziņ, nebēdā, un starp daudzajiem goda diplomiem atrodama arī PBLA Tautas balva (2011) „par veiksmi 50 gadu garumā ar humoru un sirsnību atspoguļot dziesmās latviešu tautas priekus, bēdas un ilgas tā laika notikumu plūsmā".
Tekstu sagatavojusi Daiga Mazvērsīte.
Foto: Čikāgas piecīši. Publicitātes foto
