Dima Bilan koncerts Arēnā Rīga

Runāt par pilnu zāli, šai gadījumā nekādi nevar, par apmeklētu koncertu – varbūt, ja vien nav nepieciešamības precizēt. Taču, ja jārunā konkrēti, tad – zāles vidus stāvvietas, kā lielākajā daļā koncertu, aizpildītas. Ja nu varbūt mazliet vairāk telpas katram stāvētājam, kā parasti, bet citādi tā neko – izskatās pieklājīgi. Pār sēdvietām – publikas pietiekami tik pāris sektoros, kas tuvāk skatuvei, pārējie – tie, kas veras pretim uz skatuves stāvošajam, ja ne pavisam tukši, tad ar pāris desmitiem skatītāju katrā. Kopumā – arēna sen nav manīta tik tukša.

Publika – jaunas meitenes ar karodziņiem, kas pulcējas ap skatuvi, kā noprotu, tās ir slavenā fanu kluba pārstāves, ko vēlāk koncerta gaitā slavē Dima. Mazākas meitenītes, sapucētas kā lelles, atnākušas kopā ar māmiņām, vecmāmiņām. Var redzēt sanākušie posušies uz Koncertu. Tā uzsvērti.

Bez pārāk lielas kavēšanās sākas arī koncerts. Vispirms pagarš intro, sarkanas gaismas, mūzika iedārdas, nožibinās pirotehnikas strūklakas skatuves priekšā. Jā, pirotehnika šai vakarā žēlota netiek. Saskaitu vismaz reizes piecas.

„Ты должна рядом быть” sāk Dima melnā kreklā ar spīguļiem klātu „Kiss” uzrakstiņu. Drīz uz skatuves viņam pievienojas četri puiši-dejotāji ar rozēm, kuras tiek meitenēm skatuves priekšā. Koncerta gaitā viņi nemitīgi maina skatuves tērpus, par laimi daudzmaz iekļaujoties kategorijās – balts, melnas, sudrabs, zelts.

Pavadošā grupa samērā neliela – basģitārists, taustiņnieks un bundzinieks. Lāgiem pievienojas arī vijoļniece un vienubrīd ieskanas arī flauta. Atsevišķākas muzikālas starpspēles, Dimam no skatuves promesot, kas variē no roka līdz atsevišķiem džezīgiem motīviem, ir itin jaukas.

Tikām Dima jau paguvis nomainīt kreklu un kļuvis balts un tieši tik poētisks, lai iekļautos atmosfērā. „Это была любовь”. Zālē spīguļo sarkanās sirsniņas, kas daudziem pakārtas kaklā. Jā, daudziem, nevis daudzām. Man priekšā koncertu laimīgi vēro kāds puisis, izrotājies ar šo mirguļojošo atribūtu. Tāda plastikāta „romaņķika” visapkārt. Maskulīnas balsis kaut kur aiz manis sauc „ja tebja ljublju, Dima!”

Balss kā tāda jau puisim neslikta. Labs instruments. Tik tāda nianse, ka visas kompozīcijas varētu reducēt uz vienu vai divām, ciešanu pilnām mīlas tēmām, brīžam popsīgākām, brīžam roķīgākām, kas kausē tīnīšu un vecmāmiņu sirdis. Krievu poproka ierastais skanējums un kustības. Glīti iesaiņota lielveikala masu produkcija. Bet noiets ir. Var manīt, puisis pārņemts ar savu zvaigznes statusu un pārliecību, ka viņu visi mīl. „Невозможное возможно”. Ah vai, kāds viņam varētu pateikt, ka tvēriens pie bikšu priekšas, jau kopš Džeksona laika ir retro un ne par kādu oriģinālo domu neliecina.

Viņš aicina izkustēties kā rīta aerobikā, pagūst izrunāties par to, ka Maskavā sastrēgumi, bet šeit, lūk, ne, izstāsta par jaunā albuma plāniem, tikšanos ar faniem, radio intervijām. Jā, runā viņš daudz, aizpildot pauzes, kas koncerta otrajā puse ir krietni daudz. Es, protams, saprotu, ka vajadzīgs krietni daudz enerģijas, bet nekāds labais iespaids nerodas pēc ikbrīža iestarpinājumiem, ka viņam tagad mazliet jāatpūšas. To tomēr var kaut kā nomaskēt, sen neatceros nevienu profesionālu mūziķi šitā elšam mikrofonā. Švaks pulveris, kā teiktu vecmāmiņa.

Izskan arī tūres tituldziesma „Number One Fan”, ar brīžam mazliet panaivo angļu valodas izrunu. Un noslēgumam, kā jūtu pēc spiedzieniem, faniem tiek iecienīts saldēdiens – „На берегу неба”. Tālāk par krastu gan šķiet arī netiek.