Lai arī solījies, ka esot atgriezies uz palikšanu, nedz mūzikā, nedz dzīvē nekad pavisam droši vēja virzienu paredzēt nevar. Tādēļ arī mūsu saruna pretēji plānotajam nenorit kādā no Rīgas krodziņiem pie alus kausa, bet gan tajā manierē, kādā top Oyaara mūzika – elektroniski. Tādēļ brīdinu: atbildes var būt tikpat pārdomātas kā skaņa, ko šis Bauskas vīrs ar labsirdīgo smaidu drūmi un cītīgi slīpē no nulles punkta līdz kārtīgam šķembakmenim, ko ietriekt mūsdienu klausītāja prasīgajās ausīs.
Beidzot tevi var publiski apsveikt ar atgriešanos dzimtajos krastos. Kāds ir “sausais atlikums” tev kā cilvēkam un arī kā mūziķim no samērā ilgās viesošanās Vācijā?
Jauni draugi, cilvēki, garšas, smaržas, avantūras. Jauni ballēšanās režīmi un paradumi, lērums jaunu iepriekš nebaudītu alus garšu. Bet galvenais tomēr - jauni kontakti mūzikas pasaulē, protams.
Runā, ka Vācijā tiem, kas tur viesojas, ir samērā grūta iztikšana. Vai biji paēdis? Atpakaļceļa biļetei naudas pietika?
Paēdis biju, atpakaļ tiku veiksmīgi, pat bez stopēšanas.
Ar „Ad Noiseam” arī izdevās saskrieties?
"Online” pazīstams ar viņiem, protams, biju jau iepriekš, taču tikušies līdz šim nekad nebijām. Sarokojāmies tikai tad, kad pārcēlos uz Vāciju, un Berlīnē ballējāmies kopā teju vai katru nedēļas nogali.
Gan tur, gan te sokas grūti, īpaši ja darbojies radošajā industrijā, kas nav tieši saistīta ar lielu klientu bankas kontiem. Un mākslinieki kā sociāla grupa ir trejādi: ir tie, kas iztiek no gaisa un turpina radīt; tie, kas strādā kārtīgos darbos un kuriem māksla ir kā hobijs; tie, kas pelna ar komerciāli pārdodamu produktu. Kāds, tavuprāt, ir mūziķa iztikas minimums?
Uzreiz piebildīšu, ka ir arī tāda kategorija, kas rada mūziku, kas pašiem patīk, un to dara kā maizes darbu, un tie nebūt nav mega-zvaigznes. Taču līdz šādai stadijai nav viegli nonākt, un Latvijas kontekstā pat varētu teikt, neiespējami. Mūziķim kā jebkuram cilvēkam ir jāēd, jānomaksā jumts virs galvas un jānodrošina pārējās cilvēciskās nepieciešamības. Bez tā visa nepieciešami arī graši jaunu aparātu iegādei vai remontam, kas nav nekāds lētais prieks. Nav runa par jaunām stīgām ģitārai, bet par reālu studijas iekārtošanu un uzlabošanu. Kvalitatīvas pasaules līmeņa mūzikas radīšanai ir vajadzīgs kapitāls un regulāri ienākumi, taču tā apjoms ir arīdzan atkarīgs no mūziķa ideoloģiskās pārliecības un žanra estētikas.
Vai tev nešķiet, ka tieši par elektronisko mūziku ir izveidojies priekšstats, ka tā ir salīdzinoši finansiāli lētāka nekā citi muzikālās izpausmes veidi? Nerunāsim par simfonisko orķestri, bet salīdzinājumā ar rokgrupām, kur ar honorāru jāpabaro pieci cilvēki, nevis viens vīrs ar laptopu?
Kopumā tā ir taisnība, taču nedrīkst aizmirst, ka viena laptopa saturs naudiski var būt līdzvērtīgs pilnizmēra rokgrupas aprīkojumam. Un neaizmirsīsim, ka elektroniskā mūzika nav tikai laptopi - daudzi to izvēlas kā ērtāko un lētāko risinājumu koncertu spēlēšanai, jo sastiept visus sintezatorus un bungu mašīnas uz skatuves būtu tikpat dārgi un laikietilpīgi, kā noorganizēt rokblices koncertu.
Daudzi elektroniskās mūzikas producenti savus ierakstus piedāvā bez maksas, šādu žestu dēvējot par personīgo filozofiju mūzikas kā ideju izplatīšanai. Tavā skatījumā - tas ir labi? Vai arī tas ir neprātīgs naivums?
Nedomāju, ka tas ir naivums, bet savā ziņā tā ir tuvredzīga rīcība. Klausītājs tiek pieradināts pie bezmaksas mūzikas, nereti arī bezmaksas koncertiem, un pēc tam mēs attopamies situācijā, kad mūzika tiek uzskatīta par tik pašsaprotamu produktu kā bēdīgi slavenais laikraksts "5 minūtes", ko savulaik trolejbusos visiem pakaļ meta. Informācijas telpa tiek pārslogota ar šabloniskiem "garadarbiem" – viendienīšiem. Rezultātā izlutinātais klausītājs vairs nespēj atšķirt melnu no balta un jūtas apmierināts ar saturiski viduvēju preci, jo par to nav jāmaksā. Paskat, pat Radiohead un Nine Inch Nails sāk nožēlot savu bravūrīgo lēmumu atdot mūziku "pay-as-you-want" veidā, tāpēc es domāju, ka laiks visu saliks pa pareizajiem plauktiem.
Ierakstu ieguve joprojām diemžēl saistās arī ar pirātismu. Turklāt mūsdienās joprojām ir aktuāls tāds jēdziens kā “bootlegging”. Vēl nesen nu jau skandalozā hip-hopere Azelia Banks uzrepoja pa virsu Baauer megahitam Harlem Shake, izpelnoties producenta nosodījumu par dziesmas pārveidi un autortiesību pārkāpšanu. Vai, tavuprāt, ir normāli zagt ierakstus, ja tos pēc tam izmanto mākslinieciskos nolūkos?
Būtlegiem ir sena vēsture, taču šobrīd tehnoloģijas ir padarījušas šo procesu vēl vienkāršāku. Grūti teikt, vai tas ir normāli vai nē, jo, līdzīgi kā mash-up kultūra, tā parazitē uz jau populāru skaņdarbu slavas vai anti-slavas viļņa, un to var izdarīt pārsteidzoši oriģinālos veidos. Taču, no otras puses, tas ir arī veids, kā izpausties ar fantāzijas trūkumu apveltītiem ļautiņiem.
Par mākslinieka lielumu nosacīti runā arī tas brīdis, kad paša ierakstus kāds remiksē. Jūties lepns, kad atrodi kādu sevis veidoto ierakstu kāda cita apdarē?
Protams, ir patīkami apzināties, ka skaņdarbs uzrunā savus aroda brāļus un viņi vēlas to izstāstīt saviem vārdiem. Vienmēr ir interesanti dzirdēt, ka sastopas divi dažādi pasaules skatījumi viena skaņdarba ietvaros. Taču nedrīkst aizmirst, ka remikss tomēr ir atkārtoti apstrādāts materiāls, un bieži vien mūsdienu mūzikas kontekstā remiksēšanas kultūras estētikas latiņa nereti slīd uz leju, tāpēc to vajag darīt prātīgi un ar mēru.
Kā ir, ja remikss šķiet “galīgi garām”?
Tad tas uzskatāms par slīcināmu kucēnu, kas oriģinālam gauži nenodarīs. Sakod zobus, noklausies līdz galam un aizmirsti par to.
Atkal atgriežoties domās par Vāciju un precīzāk Berlīni, tā viennozīmīgi saistās ne tikai ar atbrīvotu mūziku, bet arī ar atbrīvotu seksualitāti. Cilvēkus tiešām reizumis nodarbina jautājums, kāda mūzika kalpotu kā labs fons seksuālajām rotaļām. Kā tev šķiet, vai tavi ieraksti ir tam piemēroti?
Pirmā saskarsme ar vāciešu seksualitāti asociējas ar klasesbiedra vecāku istabā noslēpto VHS kaseti, ko uzgājām, šķiet, sestajā klasē. Ja godīgi, šaubos, vai mana mūzika varētu būt piemērotākā mīlas aktam, vismaz es pats izvēlētos ko mazāk sūru. Domāju, ka mana mūzika vairāk piestāvētu brīdim, ko Skunk Anansie nodēvēja par "Post Orgasmic Chill", kad pāris jau piekusuši atgūst elpas, gurdeni smēķējot cigaretes.
Kādos gadījumos, tavuprāt, klausītāji atskaņo tavus ierakstus? Vai tu kā radītājs dotu īpašas lietošanas indikācijas? Šis tas jau ir manāms iedrukāts uz abām tevis izdotajām cietripām...
Šis ir nekad neatbildamais jautājums par klausītāja un autora mijiedarbību - vai klausītājs ir sadzirdējis to, ko autors ir mēģinājis pateikt. Tā kā elektroniskās mūzikas kontekstā vēstījums nereti ir vairāk emocionāls, nevis verbāls, manuprāt, ir pašsaprotami dot nelielas norādes klausītājam par to, kur un kā albums ir labāk sadzirdams un kādos apstākļos vislabāk "noķert sajūtu". Piemēram, albums "Bads" lielākoties ir sarakstīts Bauskā tumšajos rudens un ziemas periodos. Tolaik man bija izstrādājies rituāls - kolīdz iestājas pusnakts, tā es auju kājas un ar mūziku uz ausīm dodos ārā tumsā. Ideālā gadījumā vēl līst lietus vai snieg, jo tad pastaiga pa mežu vai krūmājiem izvēršas par mocībām, kuru rezultātā es sadraudzējos ar ausīs skanošo mūziku un abi kļūstam par draugiem uz mūžu. Un paralēli es paspēju arī uzkrāt sakāmo manis paša mūzikai. Tāpēc vienmēr ir interesanti uzzināt, ko tajā saklausa cilvēki okeāna otrā pusē vai otrā zemes puslodē, kuriem Latvijas konteksts ir svešs un nezināms.
Nesen tīklā „SoundCloud” kāds mūziķis savā biogrāfijā bija ierakstījis: “Descriptions are for the deaf”*. Protams, mūzika, ko cilvēks radījis, izsaka teju visu. Bet! Ir arī tāda sabiedrības daļa, kura tevis radīto nekad nespēs dzirdēt. Vai šīs pastaigas miesai neērtos, bet garam stimulējošos laika un vietas apstākļos būtu tevis radītās mūzikas ekvivalents?
Iespējams, līdzekļi var būt dažādi sajūtas radīšanai. Un pasaulē ir daudz dažādu mākslas veidu ar vienu galamērķi, bet dažādiem ceļiem uz to.
Par ceļiem un pārceļojumiem runājot – dzīvesvietas maiņa un līdzīgas pārmaiņas nereti kalpo kā jauni atskaites punkti radošajās gaitās. Vai tas varētu nozīmēt, ka drīzumā no tevis sagaidīsim ko vēl nepieredzētu?
Viss tik tiešām mainās, esmu veiksmīgi atgriezies tēvzemē un izbaudu visus piemirstos labumus. Šis gads solās būt gana noslogots ar dažāda veida skaņu aktivitātēm - paredzēti vairāki koncerti Latvijā un ārpus tās, tuvākais no tiem jau tepat aiz stūra - 16. martā klubā Depo. Esmu iesaistījies dažos vairākos projektos ar pašmāju un svešzemju mūziķiem un izdevniecībām. Kopā ar biedriem Nauri Brūveli un Edgaru Raginski veidojam koncertprogrammu, ko varēs dzirdēt festivālā Laba Daba šī gada augustā, kā arī paralēli norit citi mūzikas projekti, kuru augļi būs dzirdami tuvākā un tālākā nākotnē.
Vairāk par Oyaara daiļradi un gaitām lasiet: http://www.oyaarss.com
*Apraksti vajadzīgi nedzirdīgajiem
Foto: Oyaarss. Publicitātes foto
