Festivāla idejas autors un joprojām tā kurators Māris Briežkalns roku no sava lolojuma pulsa neatlaiž ne mirkli, jo tieši viņa uzruna klausītājiem ir neiztrūkstošs katra koncerta prologs. Ar sentimentālām atmiņām par reiz kopīgi pavadītajiem vakariem “Rīgas Ritmi” atkal atgriežas klubā “Kaļķu vārti”, kas līdz ar kinoteātri "Splendid Palace" šogad atņem monopoltiesības Kongresu namam - džeza mūzikas mīļotāju un “Rīgas Ritmu” uzticamo draugu Mekai. Lai gan tautā par “Kaļķiem” sauktais klubs vairāk saistās ar mūžam kūsājošo Rīgas nakts dzīvi, trešdienas novakarē šī bija mājīga un reizē izaicinājumiem atvērta telpa kādai pavisam īpašai tikšanās reizei.
Ir leģendas, kuras vēsta, ka džezs ir dzimstošo pilsētu bērns. Radies afroamerikāņu vergu komūnās, tas savu mums tik pazīstamo raksturu rūdījis ar darba dunu, cilvēku rosību, reizē nemieru un saskanību harmoniju tik ļoti sarežģītā 20.gadsimta sākumā. Trešdienas vakara viesi - trio „A.Spell” jeb Nadja, Jans un Ronans - savā skanējumā atdala un atkal savieno fundamentālas džeza pamatvērtības: sinkopēto ritmu, balss un instrumentu brīvās saspēles un afrikāņu temperamentu. Un ar to nebūt nav pateikts viss.
Viena trešdaļa Dienvidāfrikas un divas trešdaļas Šveices ir faktiskais trio dalībnieku nacionālais sadalījums. Citviet šādu faktu pieminēt nebūtu vērts, bet mūzikā ik katra nianse ietekmē to, kas skaņu viļņu veidā nonāk līdz klausītājam. Nadja un Jans ir no Šveices, taču apvienības lielākā vērtībā ir Ronans, kurš „A.Spell” performances piepilda ar dzimtā kontinenta - Āfrikas - perkusiju rotaļām, jo pats dzimis vienā no Dienvidāfrikas republikas galvaspilsētām Keiptaunā. Visticamāk, viņa meistarība tajā zemeslodes pusē ir pavisam ierasts arods, taču vēsajiem latviešiem šī ir eksotiska un tādēļ jo vairāk intriģējoša disciplīna. Tādēļ, ja kādam reiz šķitis, ka instrumentiem nepiemīt toņkārtas, Ronans pierāda pavisam pretējo.
Augumā pavisam necilā un šķietami trauslā Nadja ir īsts kareivis. Viņa ir multi-intrumentāliste, kura pierāda - neskati dāmu pēc cepures, bet gan pēc tā, kā tā prot dziedāt, spēlēt akordeonu, timpānus, tamburīnu un elektronisko mini sintezatoru, kā arī svilpot, smieties un ko vēl ne. Protams, nedrīkst aizmirst arī cilpotāju jeb „loop machine”, ko Nadja labprāt izmanto. Tie, kuri valda pār balsi, ir jutuši šī katram unikālā instrumenta robežas, jo katrs mēs esam vienbalsīgi. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, arī vokālisti var veikt saspēles, savu balsi slāņojot un veidojot paši savu pavadošo kori, ja tā labpatīkas. Un Nadja to izmanto patiešām meistarīgi, ņemot vērā, ka viņas prāts uzstāšanās laikā ir aizņemts ar vēl vismaz diviem līdz četriem citiem skaņas radīšanas rīkiem.
Mēdz teikt, ka visstabilākie krēsli ir tie, kuri stutējas uz trim kājām, līdz ar to trio varētu analoģiski uzskatīt par sava veida muzikālo veiksmes formulu - ne par daudz, ne par maz. „A.Spell” gadījumā sākotnēji šķiet, ka tik plašs iesaistīto skaņas avotu arsenāls pārtaps par disonētu, pārblīvētu kakofoniju, taču viss ir gluži otrādi. No instrumentiem tiek izvilinātas to labākās īpašības, kas savienojas negaidītā detaļu unisonā. Ik brīdi skaņas maina lomas - te uzņemas vadību, te kļūst par fona audeklu, uz kura bez kautrēšanās mūziķi triepj pamatkrāsas raibajā skaņu gleznā.
Par trio stingro pamatu zem kājām rūpējas arī Jans, kurš basa klarneti sasaistījis ar elektronisko efektu pulti brīžam pavisam raupjā un dinamiskā skanējumā. Pieaugot elektronisko risinājumu ietekmei mūzikas pasaulē, kļūst arvien grūtāk to ignorēt un arvien grūtāk noteiktus māksliniekus un to radītos ierakstus pievienot kādam vienam mūzikas žanram. Arī „A.Spell”, lai arī etniska, urbāna un džeziska apvienība, tās skaņdarbos ir manāmas arī „trip-hop” iezīmes, liekot domāt par tādiem pasaulē izskandinātiem vārdiem kā „Lamb” un Bjorka. Ja šāds ir „Rīgas Ritmu” šī gada sezonas sākums, pavisam noteikti festivāla organizatori mums būs sagādājuši vēl daudzus pārsteigumus, kuri, kā ierasts, neliks vilties.
Foto: A.Spell. Publicitātes foto
