Sitaminstruments, pavisam noteikti ir bijis viens no pirmajiem (ja ne pirmais) mūzikas rīkiem cilvēces vēsturē, tomēr pavisam bieži to pārvaldītājs ir atstāts novārtā. Taču runa nav par nenovērtēšanu, jautājums ir, vai bundzinieks kādreiz ir bijis rokzvaigzne? Baudot Džodžo Maijera (Jojo Mayer) performanci, kas veltīta leģendārā bundzinieka Badija Riča (Buddy Rich) daiļradei un tiek izpildīta kopā ar Latvijas Radio bigbendu, ir pāris atziņu, vai tas patiešām var notikt.
Kad bērnībā pirmo reizi redzēju Donu Henliju (Don Henley; Eagles) dziedam “Hotel California” un spēlējam bungas, ir maigi teikts, ka biju pārsteigts. Vēl nekad mūžā manā pieredzē nebija licies, ka bundzinieks varētu gan spēlēt, gan dziedāt un atrasties priekšplānā tieši tāpat kā citas rokzvaigznes, jo pārsvarā grupu līderi un centrālie tēli bija flirtējošie vokālisti, ģitāristi vai trubās pūtēji, aiz kuriem visi palika ēnā. Tomēr drīz pēc tam nāca Levons Helms ar “The Band”, un viss jau sāka salikties pa plauktiņiem (vēl nesen arī Kevins Šī (Kevin Shea; Talibam!) un Deivids Prauss (David Prowse; Japandroids) no rokmūzikas duetiem, bet tas ir pavisam cits stāsts).
Secinājums tomēr vēl aizvien ir viens – bundzinieks, lai arī pārsvarā vienmēr skatuves centrā, spēcīgs, liels un redzams, tomēr ir bijis cietējs uz kopējā skatuves fona, un, lai arī zinām grupu solistus un solo instrumentālistus, vienmēr ir tik grūti atbildēt, kurš tad bija bundzinieks The Lounge Lizards, The Rolling Stones vai pat mūsu pašu Time after Time. It īpaši un neatņemami tādos gadījumos, kad blakus stāv džeza banda ar 15 cilvēkiem (labākajā gadījumā), un tu vēl aizvien atrodies kaut kur tur, “kur parasti”.
26.aprīļa koncertā virtuozais un daudz biežāk ar drum'n'bass un fanka ritmiem nevis svingu saistītais Džodžo Maijers, par spīti tam, ka ir galvenais viesis, atradās tajā pašā pozīcijā, kurā pārsvarā atrodas bundzinieks, starp orķestri un solo instrumentiem, kas ne īpaši piešķir to spožumu, kuru Maijers būtu pelnījis. Jo, tieši pretēji, šajā vakarā apspēlētais Badijs Ričs (Buddy Rich; pasaules slavenākais bundzinieks, kurš reizēm bija arī dziedošais bundzinieks) un viņa bungu komplekts itin bieži tika novietots visiem priekšā vai vismaz izbīdīts tuvāk skatītājiem un pirmo līniju prožektoru gaismām.
Laikmetīgā Maijera trumpis nav Džina Krupas (Gene Krupa) spridzinošais stils, tāpat tā nav apmāta sekošana Badija Riča kosmiskajam ātrumam. 26.aprīļa vakars nebūt nav šo abu leģendāro virtuozu bungu duelis kā vecajos laikos (Majers, piemēram, pret Rūdolfu Dankfeldu), jo nav otra bungu komplekta. Vakara nagla ir Maijera pilnīgā izkrišana no Bigbenda etiķetes. Izkāpšana no bundzinieka bedres, jo viņa profils šobrīd noteikti nav klasiskais džezs, kur tas, kas aiz tomiem, īpaši nestaigā. Kārtīga, bagātīga komunikācija ar skatītāju, ko mūsdienās bundzinieki tikpat kā nedara. Svingam pilnīgi nepiemērota spēle, kad, neizturot Džodžo pēdas regulāro spiedienu, tiek pārsistas divas basbungas. Familiaritāte, kad koncerts iegūst vieglu, kā draugu pulkā ieturētu džeza vakara noskaņu.
Galu galā šī nagla tā arī netiek iedzīta līdz galam. Varbūt Maijers jūtas un izskatās ierobežots, neizrādot nekādu patvaļību, vien šad un tad iejaucoties koncerta notikumu gaitā un pārtraucot melodijas plūdumu ar retu, bungu solo iznācienu gardēžu piedāvājumu (varbūt tas pat nav vajadzīgs, šis nav viņa orķestris, viņš to arī necenšas vadīt kā Badijs). Varbūt tas ir pats apskaužamais Bigbends, kas nekaunīgi dodas tuvāk perfekcionismam daudz ātrāk nekā superzvaigznes to vēlētos, un ar saviem “wow” solo uznācieniem, humora pilno atmosfēru un vadītāja Kārļa Vanaga harismu pārsit jebkuru viesi (diez kā patiesībā jutās starmešu luteklis Kurts Ellings, saprotot, ka tikko atdzimušais Latvijas Radio bigbends iespējams apēnoja viņa spozmi).
Izskaņā Džodžo Maijera ierašanās ir teju “vien” notikums, izceļot kādas pasaulslavenas zvaigznes atspīdēšanu mūsu platuma grādos un tās saspēli ar, pilnīgi noteikti, pavisam drīz arī pasaulslavenu bigbendu. Un jā, veicot teju ideālu instrumentālā džeza koncertu un pieaicinot jaunos, tikko finišējušā Riga Jazz Stage konkursa dalībniekus, lai tie kopā Badija Riča meitas Ketijas vietā izpildītu vienīgo vokālo skaņdarbu “The Beat Goes On”. 26.aprīlis paliek teju “vien” notikums, kur apmeklētājam, kas nav bundzinieks un kāri nelok Maijera spēles detaļas kā konfektes, viennozīmīgi patīk kopējais skanējums.
Tomēr Maijers ir un būs viens no retajiem bundziniekiem, kas sekos savai radošajai laikmetīgās mūzikas brīvībai, un reizē atļausies noteiktā viedā iegrožot savu neprātīgo lidojumu ar pazīstamajām Bigbendu tradīcijām. Nemaz nerunājot par to, ka viņš ir un būs tas, kurš visvairāk atļausies stāstīt ne tikai to, kas gaidāms programmā, bet arī brīvi un ilgi nodos publikai visu par savu instrumentu, savu filozofiju un pagātni tieši tāpat, kā to dara vokālisti par savu balsi un populārākajiem gabaliem un kā to darīja Badijs. Viennozīmīgi, Džodžo Maijera un Latvijas Radio bigbenda sadarbībā tapušais atceres vakars Badija Riča veikumam ir īpašākais un cienījamākais žests, kas pēdējo pāris gadu laikā, kopš “Latvian Evergreens” sērijas, varētu būt noticis Latvijas džeza mērogā.
Foto: Džodžo Maijers koncertā Rīgas Kongresu namā. Foto (c) Vladislavs Punculs
