Pusloks ir tukšs, zilas gaismas ietverts. Iestājas klusums un uz skatuves parādās trīs tēli. Tie ir Galxy Bosons, kas uzsāk sestdienas vakaru, lai iesildītu skatuves dēļus vakara galvenajiem varoņiem - norvēģu sintpopa apvienībai Casiokids. Un tiešām viss ir tā iesalis, ka nelielās cilvēku kopiņas ir saslēpušās koncertzāles tālākajos pakšos un kautrējas sevi rādīt it kā tuvošanās skatuvei nozīmētu lieku lišķību vai negodu. Taču tas, vismaz ārēji, neiespaido ņipro trijotni uzsākt savu uzstāšanos. Pie pirmajiem akordiem tiek veikti pēdējie labojumi skaņojumā un rosīšanās pie skaņu pults, jo acīmredzot, neviens nav gatavojies pasākumam tukšā zālē, kas šoreiz ir neliels akmentiņš skatītāju nevis izpildītāju dārziņā, jo performance ir gana laba un lielai skatuvei atbilstoša, kas pierāda, ka Latvijā ir grupas un izpildītāji, kuri prot spēlēt baudāmu mūziku. Tas arī pamodina klausītājus, un ledlauži izpilda savu funkciju godam. No malām klausītāji saplūst zāles vidū un seko ritma pulsācijām. Grupa izskatās par sevi pārliecināta un brīva, taču laiks iet un uzstāšanās ir beigusies. Pēc publikas ovācijām puiši pazūd tikpat ātri, cik uzradušies, un iestājas neliela pauze, kuru daudzi izmanto, lai atsvaidzinātos un gatavotos vakara galveno mākslinieku uznācienam.
Casiokids priekšnesums sākas ar liegu instrumentālu intro. Galvā rodas pārdomas par gaidāmo vasaru un idillisku noskaņu. Casiokids ir tulkojams kā bērni, kas ir ietekmējušies no konkrētā ražotāja sintezatoriem. Principā grupas nosaukums raksturo arī tās skanējumu - vienkārši un palēti toņi lēnām mijas savā trīsakordu secībā. Minimālisms ir ieturēts, vienīgā piebilde - tas varētu būt gaumīgāks. Puiši ir vienkārši un šķiet, ka viņi tikpat labi varētu strinkšķināt ģitāru pie ugunskura un ritmu nodrošināt ar sišanu pa spaini. Pēc divdesmit minūtēm iestājas neliels panīkums, jo ir skaidrs, ka pārsteigumu nebūs, kā arī potenciālo hitu šai grupai īsti nav. Nelielu vilšanos sagādā tas, ka interesantākās tēmas izpilda dators, nevis paši dalībnieki. Jebkurā gadījumā rodas nevis minimālisma, bet lētuma un haltūras piegarša. Par to, ka mūziķi nav īpaši iespringuši, liecina arī mainīšanās ar instrumentiem un brīvā pārvietošanās pa skatuvi gausā un nepiespiestā gaisotnē. Rodas sajūta, ka pietrūkst rozā ponija, kas ir nonivelēts līdz divu bitu izšķirtspējai un izskatās pēc vienkārša kuba. Vai arī būtu vērts aizvērt priekškaru un atstāt dejotājus tikai nojausmā, ka fonā skanošais mikslis ir "pusdzīvs" izpildījums no blakus telpas. Vienīgais, ko var uzteikt ir ritma sekcija, kurā bundzinieks un perkusionists izpildās vienkārši, bet precīzi. Viņi ir vienīgie, kas uz skatuves nodrošina kaut kāda veida enerģiju un dinamiku. Kā pēdējais gabals tiek izpildīts "Fot i hose", kas, šķiet, ir Casiokids aktuālākais skaņdarbs. Uz to arī reaģē publika un dejas vilnis liecina, ka tauta ir izsalkusi pēc jaudīgākiem ritmiem un augstākas enerģijas. To papildina arī nelielā džemsesija, kuras laikā grupas dalībnieki vēlreiz samainās ar instrumentiem, šoreiz piedalās arī bundzinieks, kurš no bungām pārceļas pie basa. Ar to arī koncerts ir izskanējis - mierīgs un vienkāršs bez liekas greznības un emocijām. Visticamāk, Casiokids īstie fani ar koncertu ir apmierināti, taču bez mātišķām jūtām pret šo grupu apveltītajiem sejā ir manāma vienaldzība. Var jau būt, ka nav vērts gausties un lolot veltas cerības, taču parasti, ja grupa izdod enerģiju, tad to arī saņem atpakaļ. Šoreiz tas tā nenotika, varbūt nākamreiz.
Foto: Casiokids koncertē Palladium. Foto (c) Ivo Blūms
