Chris Rea koncerta apskats

Lai arī nevar teikt, ka arēnu publika vai riņķī gāztu, no vēlmes paklausīties šo sava laika klasiku, tomēr zāle pavisam pieklājīgi piepildīta. Varbūt tam par pamatu kārtējais paziņojums par pēdējo iespēju redzēt Krisu Rī uz skatuves. Tomēr jāatceras, ka šādas runas neizskan pirmoreiz, lai atminamies, kaut Rī pirmo viesošanos Latvijā pirms pāris gadiem, kas arī tika pozicionēta kā atvadu tūre. Lai nu kā, pavisam oficiāli mūziķa atgriešanās uz skatuves pēc nopietnas slimības, veltīta jaunajam albūmam „Fabulous Hofner Blue Notes”.

Mūziķis, kurš nācis no itāļu emigrantu ģimenes, savu karjeru iesāka 1973. gadā grupā Magdalen, kas darbojās Midlborā, Anglijā. Jau ar pirmo singlu „Fool (If You Think It's Over)” 1978.gadā, viņš tika pie nominācijas „Grammy” kategorijā „Labākais jaunais mākslinieks” . Tāpat Rī paguvis pagrozīties arī „Billboard” tabulu pirmajā vietā ar to pašu „Fool (If You Think It's Over)” un 11 gadus vēlāk arī ar kompozīciju "Working On It" – 1989. gadā, šis gads tad arī tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem viņa karjerā, kad top albums „The Road To Hell”, ko atzinīgi vērtē ne tikai klausītāji, bet arī kritiķi, un par sava laika hitu, protams, kļūst tā samtaini smagnējā tituldziesma. Kopumā karjeras laikā Kriss Rī izdevis 25 ierakstus.

Pirmkārt, visu cieņu, koncerts sākas neierasti laicīgi tādiem pasākumiem. Skatuves aizmuguri klāj sudraba vilnīšu aizkars, rožainas un violetas gaismas ņirboņa, īsts septiņdesmito vai astoņdesmito saldums, kas drīz vien savienojas ar skaudrām ģitāras skaņām. Fonā lepni gozējas uzraksts „The Delmonts” un līdzās Rī uz skatuves šī sešdesmitajos gados tapusī apvienība. Akustiskas variācijas par sešdesmito, septiņdesmito mūziku ilgst aptuveni pusstundu.

Tad sudrabotais aizkars krīt, atklājot „jaunu ēru” – „The Hofner Bluenotes”, iedegas zaļās lampiņas ap ģitārām, kas dažādos augstums sakārtas virs skatuves, iemirgojas lampa virs mūziķa galvas un starmešu varavīksnes. Un, kas galvenais, beidzot ieskanas arī pazīstamais, mazliet piesmakušais vokāls.

Mazliet blūza smeldzīguma, nervus stīgas raustoši ģitāras solo, kuras, starp citu, tiek mainītas vai ik pēc dziesmas. Jāpiebilst, pavadošais sastāvs mūziķa koncerttūrei arī šoreiz jauns – Robert Ahwai spēlē ģitāru, Neil Drinkwater – taustiņus, Colin Hodgkinson – basģitāru un Martin Ditcham bungas.

Vakara gaitā izskan gan šis tas pavisam jauns, gan klausītāju vairāk kārotās pazīstamās kompozīcijas, sākot „I Can’t Wait For Love”, „Josephine”, „Easy Rider” un „Julia”. Lai arī kas tiktu radīts no jauna, dziesmas, kas radījušas un uzturējušas mūziķa atpazīstamību, publika pieņem vislabprātāk. Šabloniski, bet fakts. Taču mūziķis necenšas uz to „izbraukt”, viņa atdeve vienlīdzīga kā jau zināmiem, tā jaunākiem gabaliem.

Jāatzīst, ka citu darba pienākumu labad nācās koncertu pamest neilgu brīdi pirms beigām. Lai piedot tie, kam tāpēc netiek recenzija par koncertu no-līdz. Tomēr, ja šī patiesi, kā sludināts, ir pēdējā mūziķa turneja, tad varbūt pat labāk pārtraukt to visu, kamēr nav sākts domāt par brīža unikalitāti, pēdējo iespēju, ko tādu dzirdēt utt. Ir ticis mazliet retro atmiņu, ir redzēta un izjusta kvalitāte. Labi, sirsnīgi un punkts.

Un visbeidzot, šo uzstādījumu – pēdējā turneja – vēlreiz ļoti gribas apšaubīt. Nu, ir taču tāda mūziķu, aktieru un mākslinieku kategorija (ar trim pamatpostulātiem – kvalitāte, pašu entuziasms un skatītāju mīlestība), kuri no skatuves nenokāpj, viņus no tās vienīgi nones. Un visas pazīmes liecina, ka Kriss Rī pie tās pieder.