Šī brīža karstākais objekts pie Latvijas popmūzikas debesīm ir Reiņa Sējāna un Jāņa Šipkēvica projekta Instrumenti 21. maijā izdotais albums „Procrastination”, kas seko 2011. gadā izdotajam „TRU”. Ierakstā un dziesmu tapšanā piedalījies arī pieredzējušais producents Gatis Zaķis un pianists Vestards Šimkus.
„Procrastination” sākas daudzsološi. Gan „Heartcore”, gan pirmais singls „Don’t Hold On To Me” ir lipīgi, radio frekvencēm piemēroti hiti. Inteliģents pops - tas, ar ko Pandas izcēlās pirmajā ierakstā "TRU". Albuma vidusdaļas vienveidība nedaudz iemidzina, bet situāciju glābj „Leader”, kas izklausās pēc modernas electro-indie versijas astoņdesmito gadu diskoroka gabalam. Tituldziesmu „Procrastination” atdzīvina pianists Vestards Šimkus. Albums ir noslīpēts un nopucēts līdz pēdējam sīkumam. Katra balsu harmonija, katrs elektronikas pīkstiens un katrs bungu bīts radīts ar ķirurģisku precizitāti, taču tas liek albumam izklausīties pārlieku sintētiskam un robotiskam, necilvēcīgam.
Instrumenti ir produkts. Kvalitatīvs, profesionālu un talantīgu mākslinieku radīts, izcili producēts, bet tomēr produkts, un pēc tāda arī izklausās. Jaunajā albumā duets kļuvis daudz nopietnāks un ir tikai dabīgi, ka grupa aug, bet pietrūkst kaut kripatiņa vecajos gabalos „Apēst Tevi” un „Life Jacket Under Your Seat” jūtamā rotaļīguma un dzīvesprieka. Tas gan neliedz „Procrastination” nosaukt par vienu no pēdējo gadu labākajiem Latvijas popmūzikas albumiem, arī dzīvo uzstāšanos esot vērts redzēt, kaut vai tikai augstas klases šova dēļ.
Foto: Publicitātes foto
