Cik ilgi Indygo darbojas šādā sastāvā?
Jānis: Apmēram gadu.
Mārtiņš V: Sākas otrā sezona.
Jānis: Jā, mūsu seriālam Indygo sākas otrā sezona šajā aktieru ansamblī. Kad secinājām, ka gribam iznākt no pagrabiņa un darīt visu nopietnāk, līdz ar to svarīgi bija, lai būtu četri cilvēki, kuri visi vienādi stipri grib izpildīt tos mērķus, kas tajā brīdi bija tikai uz papīra, - albuma ierakstīšana, albuma izdošana, koncerta noslēgums Palladium. Tas ir viss, kas šobrīd ir materializējies. Piektdiena vairs nav aiz kalniem. Atļaušos grupas vārdā teikt, ka komanda ir ļoti spēcīga.
Esat izbraukājuši lielu daļu Latvijas klubu, kādi kopējie iespaidi par tūri?
Mārtiņš V: Bijām gandrīz visur, vasarā ir ieplānoti vēl pāris koncerti. Izbraukājām pamatīgi un bija patīkami izkustināt klausītājus un pašiem sevi, uzkurināt cilvēku interesi par grupu un uzstāties klubos, uz kuru skatuvēm sen nav kāpts.
Jānis: Mēs necentāmies tūri taisīt bezgalīgu, vilkt cauri vasarai līdz rudenim, gribējām tādu...
Mārtiņš V: ...vienu fikso.
Jānis: Runājot klišejām – kvalitāti nevis kvantitāti. Ja salīdzina pirmo koncertu Rokkafejnīcā, kas bija lielisks, ar pēdējo koncertu Jelgavā – Balerijā, tad tā vibrācija, kas nerunājot notiek uz skatuves starp grupas dalībniekiem, ir pavisam citā līmenī. Es nekad agrāk neesmu juties tik pārliecināts par mūziķiem, ar ko kopā spēlēju. It kā katrs būtu iesprauduši divus pirkstus 220 voltos, sadevušies rokās un griežamies vienā enerģijas virpulī.
Indygo koncertos ļoti svarīga ir komunikācija ar publiku. Vai koncertzālē Palladium nebūs grūtāk padot mikrofonu cilvēkiem, lai dzied līdz?
Mārtiņš V: Būs jāmet.
Jānis: Tas atgādina vienu senu koncertu Sapņu Fabrikā, kur mēs spēlējām, un Vaters gribēja parādīt savas vieglatlēta prasmes. Skatuves priekšā bija diezgan liels pūlis, un viņš vēlējās nogādāt savu ķermeņi pie viņiem. Gandrīz izdevās, starp Vateru un pūli nostājās sēta un kāja.
Mārtiņš V: ...bet es biju 92% pūlī.
Jānis: ...kāju piešuva atpakaļ.
Vēl kādreiz tas ir mēģināts?
Mārtiņš V: Ir mēģināts, ir sanācis.
Jānis: Mums patīk lielas skatuves, mums patīk mazas skatuves. Mums nav tā, ka mēs sevi justu kā mazu indie grupu, kam nepieciešami cilvēki metra attālumā, lai mēs varētu atvērties. Ja ir liela skatuve, mēs priecājamies, ka varam skraidīt, ālēties, darīt muļķības, ko atļauj telpa, nebaidoties traumēt ģitāras, ietriecot viņas griestos. Tā ir gadījies vairākas reizes šajā tūrē. Divas ģitāras šobrīd ir pie dakteriem. Mēs kā vīri ar pieredzi, ja šajos gados jānonāk pie tādam dzīves atziņām, cenšamies iegūt visu, ko mums dod, - vai tā ir maza skatuve, vai tā ir liela skatuve, vai tā ir skatuve ar striptīzstieni vidū.
Spēlējāt arī Saldū, klubā PMK, kur grupas tik bieži neiegriežas.
Mārtiņš V: Tieši tur arī bija striptīza stienis.
Jānis: Tur bija forši, tā bija pilnīgi cita pieredze. Ja parasti mēs Kurzemes ķeksīti ievilkām Liepājas Fonteinā (klubs Fontaine Palace – R.G.), tad šoreiz mēs gribējām mazliet pamainīt lokācijas un pieņemt jaunus izaicinājumus. PMK ir viens no vecākajiem klubiem Latvijā, bet rokmūzikas pasākumi tiek rīkoti reti. Bija interesanti, cik cilvēki atnāks, un, teiksim tā, varēja just, kurā brīdi atbrauc busiņš un kurā aizbrauc. Izgāšanās tā nebija noteikti.
Mārtiņš V: Es apbrīnoju tās vietas, kas ārēji izskatās citādāk, nekā iekšā. Un skaņotājam – cepuri nost, kāju virsū, apskaut un iedot buču par to, ko viņš tajā klubā ir uztaisījis. Tiešām tā, ka, nostājoties jebkurā stūri, skaņa bija lieliska. Tas bija viens no fantastiskākajiem piedzīvojumiem, esot tur un negaidot kaut ko tādu.
Jānis: Jā, un toreiz beksteidžā tev beidzot izdevās uzmest salto.
Miks: ...gandrīz.
Mārtiņš V: Sanāca!
Jānis: ...brilles pušu.
Jānis: Uzskatu, ka katrs no koncertiem, katra vieta, kur mēs bijām, lielāka vai mazāka, bija ļoti svarīgs piedzīvojums mums pašiem, jo tādā satāvā, kādā spēlējam tagad, esam nesen. Mums ir nepieciešams kopā pieredzēt dažādas skatuves, un tas ir izdarīts. Domāju, ka tas, kas būs piektdien Palladium, būs maziņš sprādziens un mēģinājums pieredzi no visdažādākajām vietām atbrīvot vienā vakarā.
Pagājušā gada rudenī koncertējāt Londonā, kā gāja tur?
Jānis: Tas arī bija viens no gadījumiem, kad izgājām ārpus mūsu komforta zonas. Mēs ar Vateru, ar ko grupā esam jau no pirmssākumiem, domājām par iemesliem, kāpēc cilvēki nāk uz mūsu koncertiem.Vai tas ir tāpēc, ka šeit esam jau tik ilgi? Kas notiek, ja mēs aizbraucam uz vietu, kur ir pilnīgi cita auditorija? Tevi varbūt apskaņos slikti, tev nav pat līdzi savi instrumenti, viss, kas tev ir, ir aizdots. Tu esi kā valis saldūdens dīķī. Un koncerts bija lielisks, protams, atnāca arī latviešu puiši, bet dominēja un ļoti labi atbalstīja arī vietējie, un tas bija viens no tiem brīžiem, kad sapratām, ka tas, ko darām, ir nopietni, Indygo nav tikai guļamistabas projekts.
Kā apvienojat grupu ar darbu un ģimeni?
Jānis: Ir grūti, tas vairs nav adīšanas pulciņa līmenī. Tas prasa regulāru darbu mēģinājumos, noformulēt tieši to, ko vēlies darīt. Nepārtrauktā komunikācija, runāšana, spēja izturēt vienam otru. Tas ir grūti, bet tai pat laikā, ja mērķis ir liels, tad atrod veidu, kā to izdarīt. Vienmēr var izdomāt atrunas, nav īstais brīdis vai tamlīdzīgi, bet būtu žēl, ja darba būtu mazāk. Vēlāk, kad tev ir 52 gadi, tu saki (veca vīra balsī – R.G.): „Tagad es nāksu atpakaļ, un izdos’ otro aļbum.” Tad albums jau vairs neeksistē kā formāts...
Mārtiņš V: ...un mūziku jau vairs sen nespēlē uz īstiem instrumentiem.
Starp „Under Construction EP” un „Decoy” izdošanu pagāja ilgs laiks. Vai iestājās pauze radošajā procesā?
Jānis: Stāsta līnija papildinājās, bet nevienu brīdi nepārtrūka, un Decoy noteikti ir vairāk konceptuāls nevis dziesmu albums. Pēc Under Construction EP mums gāja ļoti labi, mums bija ļoti daudz koncertu, bet nebija laika pasēdēt kopā un parunāt par to, ko mēs gribam darīt tālāk. Vienā brīdī tas beidzas ar spēku izsīkumu, nevēlēšanos nodarboties ar jaunradi.
Mārtiņš V: Tas bija arī tāds brīdis, kad mums pašiem vajadzēja salikt dzīvi pa plauktiņiem. Darbi, nedarbi, ģimene un viss pārējais. Tas bija posmā no mazalbuma līdz Decoy ieraksta sākumam.
Jānis: Mēs zinājām, ka dziesmas turpināsim tekstuāli, idejiski, kompozicionāli, bet mēs baidījāmies atspoguļot negatīvās tendences no pirmā albuma - dziesmas ar dažādām skaņām, izklausoties kā nākot no „jukebox”, nevis pēc grupas albuma. Mums izdevās dabūt to vienoto skaņu, par ko liels paldies jāsaka producentam Gatim Zaķim. Bija svarīgi noslēgt šo posmu, lai mēs varam iet tālāk.
Salīdzinot ar pirmo albumu, šoreiz gandrīz visas dziesmas ir angļu valodā, vai tēmējat arī uz ārvalstu auditoriju?
Jānis: „Under Construction” EP bija sākts angļu valodā, gribējās tā arī turpināt. Jā, pa vidu ir arī „Minūtes un Stundas”, kas ir kā cieņas atdošana mūsu mēlei un Vatera lieliska demonstrācija, ka arī rokmūzika lieliski var skanēt latviešu valodā. Kaut kādā ziņā tas ir par rīcības brīvību. Mēs nākotnē gribēsim pastrādāt ar dziesmām latviešu valodā, varēsim to brīvi darīt. Aizbraucot uz Londonu vai Parīzi, mums būs programma arī angļu valodā, tā ir kā muzikālās bāzes radīšana. Es iekšēji īsti neticu dziesmu tulkošanai.
Mārtiņš L: ...zūd „mesidžs”.
Jānis: ...ja vien tas nav Lauris Reiniks, ar dziesmu, kas labi skan visās valodās.
Runājot par pašu tūres finālu koncertzālē Palladium piektdien, ar ko pārsteigsiet klausītājus un fanus?
Mārtiņš V: Mēs esam paredzējuši nospēlēt kārtīgu konci.
Jānis: Es pāris vārdos noformulētu tā, ka šis koncerts ir tāds kā simbolisks noslēgums gan tūrei, gan veselam, vairāku gadu garam posmam, kas ir bijis mums kā grupai svarīgs, audzinošs un noderīgs. Neizbēgami ir kaut kāda retrospekcija, kad mēs paskatāmies atpakaļ, kā mēs esam skanējuši, kas ir dziesmas, ko mēs varbūt ikdienā vairs nespēlējam, tas ir arī godīgs ieskats tagadnē, albuma „Decoy” dzīvā prezentēšana pēc mūsu labākajiem centieniem, un arī kādi muzikāli mājieni par to, kas varētu būt nākotnē, kas varētu sekot šim visam.
Vai koncertā izskanēs arī kaut kas jauns?
Jānis: Jā būs, varbūt ne tik daudz, lai cilvēki izvilktu telefonus un uzfilmētu dziesmas, lai pēc diviem gadiem to ieraudzītu albumā, bet mēģinājumos jau nagi niez viedot jaunas skaņas, iet tālāk. Kaut kas no tā noteikti parādīsies.
Gala vārds. Kāpēc cilvēkiem vajadzētu nākt uz Indygo lielkoncertu?
Jānis: Pieredzējušu puišu pieredzes atdošana publikai. Tas būs neaizmirstams piedzīvojums, un es tiešām to gaidu ar nepacietību. Mēs noteikti ieradīsimies ātrāk, lai varētu papļāpāt ar visiem, saskandināt dzērienus, jo tie mums ir lieli svētki.
Mārtiņš L: Arī sava veida atskaite par padarīto.
Miks: Neviens nenožēlos.
Jānis: Tas būs nozīmīgākais koncerts mūsu grupas vēsturē, un cilvēkam atnākot būs iespēja kļūt par daļu no šīs vēstures.
Tūres noslēgums koncertzālē Palladium notiks piektdien, 7. jūnijā. Sākums: 20.00.
Foto: Grupa "Indygo". Foto (c) Gunita Kļava
