Nesen jau otro reizi viesojāties Anglijā. Kā gāja?
Kārlis: Bija mazliet interesantāk nekā pirmoreiz. Toreiz tā bija vairāk kā iepazīšanās ar Angliju, jo sameklējām mazākas pilsētas, mazākas vietas, viss pasākums bija piezemētāks. Šoreiz bija vairāk lielākas pilsētas. Bijām Notingemā, Birmingemā, Ņūkāslā un citur. Pašiem bija iespēja redzēt vairāk, un arī vairāk cilvēku redzēja mūs.
Andrejs: Man gan šķiet, ka pirmajā reizē bija interesantāk. Tā bija mūsu pirmā tūre, apstākļi bija mazliet brutālāki. Šoreiz viss gāja kaut kā ļoti gludi un harmoniski. Pirmo reizi mums sanāca tā, ka atpakaļceļā palikām uz lielceļa 24 stundas, jo busiņš noplīsa. Angļi ar palīdzību īpaši nesteidzās.
Kārlis: Šoreiz braucām kopā ar vēl vienu grupu no Latvijas - Burned In Blizzard. Līdz šim bijām tikai paziņas, bet tagad, es domāju, esam sadraudzējušies daudz vairāk. Izveidojās tāda savstarpēja ķīmija. Viss notika ļoti organiski, ātri kļuvām par labiem čomiem.
Jānis: Es pat domāju, ka tas šajā tūrē bija galvenais, ka braucām kopā ar viņiem, citā ziņā nekas jauns un spīdošs, ko mēs nebūtu redzējuši, nebija. Tagad droši vien kaut kur vairāk brauksim un spēlēsim kopā.
Viņiem tā bija pirmā tūre un koncerti ārpus Latvijas?
Kārlis: Jā, pirmie koncerti ārvalstīs - ir satraukums. Varēja redzēt, ka viņi ar katru uzstāšanās reizi arvien vairāk atveras. Pēdējie koncerti bija viena milzīgā balle, it sevišķi no bundzinieka puses.
Andrejs: Pirmajā koncertā ar metronomu visu ļoti kārtīgi izspēlēja un uzmanīgi koncentrējās. Pēc tam paskatījās mūs, paklausījās dažus ieteikumus un pēdējā koncertā jau gāja rokas un kājas pa gaisu, metronoms tika aizmests. Prieks skatīties.
Jānis: Pirmo reizi dodoties ārvalstu koncerttūrē, parasti nezina, kas un kā notiek. Mēs jau bijām bijuši tūrēs, tā kā no mums varēja pamācīties.
Kārlis: Mums ir biezāka āda, pat ārzemēs vairs nav tā stresa pirms koncertiem. Viss notiek pilnīgi mierīgi. Bija interesanti padalīties ar savu pieredzi.
Kāda bija publikas atsaucība, vai koncerti bija labi apmeklēti?
Kārlis: Varētu teikt, ka jā. Publika Anglijā ir diezgan kūtra, rezervēta. Viņi nav no tiem cilvēkiem, kas nāk klāt un saka „oo, bija baigi forši”, bet viņiem patīk.
Jānis: Tas gan atkarīgs arī no vietas. Ņūkāslā bija ļoti auksti cilvēki.
Kārlis: Tas klubs bija vairāk kā bārs, nevis koncertvieta. Visi sēž aizmugurē pie saviem galdiņiem, it kā skatās, it kā vēro, bet uz priekšu negrib nākt.
Jānis: Anglija laikam ir viena no tām vietām, kur cilvēki noskatās un viss. Patīk vai nepatīk, viņi nenāk socializēties.
Jums ir daudz dziesmu latviešu valodā. Vai tās izpildāt arī ārzemēs?
Kārlis: Parasti koncertprogrammā mēs cenšamies vismaz vienu vai divas ielikt.
Jānis: Vairāk gan nē, jo mūsu dziesmās liela nozīme ir tekstam, būtu labi, lai cilvēki arī saprastu.
Kārlis: Principā, jā, no pirmā albuma dziesmas, ja nav tekstuālais vēstījums tāds, kādam tam ir jābūt, zūd diezgan ievērojama daļa nozīmes.
Esat daudz koncertējuši ārzemēs. Kas ir tas stimuls, kas palīdz tiekties uz āru?
Kārlis: Grūti pateikt, droši vien stimuls ir tas, ka Latvijā nav iespējams spēlēt tik bieži, cik gribētos, mēs vienkārši visiem apniktu. Apmēram desmit vietas, kur vispār valstī spēlēt samērā normāli. Ja mēs censtos visu laiku būt kustībā, mēs vienkārši kļūtu par mēbelēm. Līdz ar to ir jāmeklē citas vietas, kur uzstāties.
Jums tuvojas liels koncerts klubā „Melnā Piektdiena”, kur uzstāsieties kopā ar stīgu ansambli. Kā notiek gatavošanās? (Saruna notika divas nedēļas pirms koncerta – R.G.)
Andrejs: Stīgu ansambli vēl redzējuši neesam, bet mūziķi gatavojas.
Kārlis: Mēs darām visu no savas puses, lai tad, kad mēs viņus satiksim, viss ritētu gludi. Es domāju, ka viņi dara tāpat, viņiem gan tas ir ievērojami vienkāršāk, jo viņi ir profesionāļi. Es pieņemu, ka nevar salīdzināt smagās mūzikas grupas sajūtu ar klasiskās mūzikas sajūtu.
Jānis: Varu atklāt, ka būs arī īpašs vizuālais noformējums, diezgan interesants, netipisks.
Kārlis: Revolucionizēsim „Melno Piektdienu”.
Runājot par jauno albumu, sociālajos tīklos jau ziņojāt, ka tas ieiet finiša posmā.
Kārlis: Lielā mērā - jā, albums ir finiša taisnē. Notiek liels miksēšanas darbs, un, savā ziņā, grūtākais jau ir izdarīts. Mēs esam izveidojuši šablonu, kā tam visam būtu jāskan, un tas ir pats galvenais. Šobrīd ir tā stadija, kad dziesmas tiek samiksētas rupjā veidā, ja tā drīkst teikt. Pēc tam iesim pāri un gludināsim nelīdzenās vietas.
Andrejs: Vienīgais, kas mums vēl jāatrod, ir skaņa balādei, jo, atšķirībā no parējām smagajām dziesmām, tur ir dažādas nianses.
Jānis: Balāde būtu tāds ļoti vulgārs nosaukums tai dziesmai. Tas ir mūsu žargons, jo dziesmā ir mierīgākas daļas.
Andrejs: Sentimentālāka, mazliet lēnāka dziesma. Varbūt vairāk orientēta uz vokālu.
Kārlis: Sakara ar klasisku balādi tur nav absolūti nekāda.
Kāda pašiem ir sajūta par padarīto, vai sasniegsiet iecerēto?
Kārlis: Būs labi. Ir tā, vismaz man šķiet, ka strādājam pie ļoti ambicioza projekta. Mums ir jāpabeidz albums, kuru ir iesācis leģendārs cilvēks, kurš diemžēl ir aizgājis aizsaulē (Braiens Karlstroms, strādājis ar Anthrax, The Offspring, Alice In Chains u.c – R.G.). Mums viņa iesāktais ir jāpabeidz līdz galam tā, kā viņš to bija iecerējis, lai mēs nepieviltu viņa cerību, ideju. Tieši tāpēc mēs šobrīd visu darām paši, jo vienīgie zinām, ko viņš gribēja panākt.
Kā bija strādāt ar producentu, kurš ierakstījis tik daudz pasaulslavenu grupu, studijā pie sienām karājās apbalvojumi?
Kārlis: Bija, bija, platīna, zelta, visādi diski. Offspring uz to brīdi, kad viņš bija dabūjis platīna disku, bija pārdevuši, ja nemaldos, 40 miljonus kopiju, tie apbalvojumi ir vienkārši fantastiski. Pats ieraksta process bija ļoti, ļoti vienkāršs.
Andrejs: Es pamanīju, ka tur visam tika pieiets daudz pedantiskāk nekā šeit. Teiksim, šeit mēs ierakstām kādu dziesmu, kaut vai pie Kārļa, viss tiek ierakstīts, nu tā - aptuveni, un pēc tam procesā piekoriģēts. Tur mēs likām uzsvaru uz to, lai jau uzreiz viss ierakstītais būtu maksimāli tuvu gala produktam.
Jānis: Mazliet vecmodīgā stilā tas viss notika. Koriģēšana ar datoru tika izmantota minimāli, pēc iespējas neaiztiekam to, kas ir ierakstīts, veidojam dzīvāku skaņu, kas varbūt nav tik raksturīgs mūsdienu metālam, un to mēs cenšamies saglabāt arī tagad.
Kā Amerikā uztvērā grupu no Latvijas?
Jānis: Viņi bija ļoti pārsteigti. Pats Braiens nevienu latvieti vēl nebija saticis, izņemot Ediju no JZ mikrofoniem, kas arī mums palīdzēja nodibināt kontaktus.
Kārlis: Amerikāņi ir sajūsmā par Eiropas smago mūziku. Tā kā pie mums cilvēki bieži saka, ka viss ir draņķis, un Amerikā viss ir tā, kā vajag, tad tur cilvēki saka tieši pretējo. „Mums vietēja mūzika riebjas, ir apnikusi, mums patīk Eiropas smagās mūzika”, zaļās zāles stāsts, nevar zināt līdz galam, kas notiek pāri okeānam, cilvēki alkst pēc tā, kas ir citiem.
Ko ieteiktu jaunajām grupām?
Andrejs: Turpināt spēlēt. Vairāk fokusēties uz mūziku nevis tehnisko elementu izmantošanu, jo es esmu pamanījis, ka grupas vairāk cenšas parādīt, ko viņas ir iemācījušās, nevis radīt kaut kādu mākslu. Lai ar tehniku izsistos, ir jābūt pasaules līmenī un jāsēž visu dienu un gadiem jāspēlē, tāpēc ieteiktu iziet ar oriģinalitāti, nevis ar kaut kādu ritmiņu, ko esi mājās uzkačājis.
Jānis: Ļoti svarīgi ir arī tas, lai grupa saspēlētos. Atrast tos cilvēkus, kuri domā līdzīgi. Vari būt ļoti tehnisks un labs mūziķis, bet cik labi spēj darboties grupā?
Andrejs: Tieši tā. Ir jāmāk labi saspēlēties ar mūziķiem. Ja grib kaut kur izsisties, tad esi diendienā kopā, un to nav iespējams izturēt, ja tie cilvēki besī ārā. Ja grupas biedri ir labi draugi, tad braukt tūrēs ir vēl interesantāk un strādāt kopā vēl vieglāk.
Kārlis: Tu iesaki būt draugiem, tas varētu būt grūti...
Andrejs: Nu jā, nevis mēģināt kļūt par draugiem, bet meklēt pareizo grupas sastāvu. Ja nav, tad iet tālāk.
Kārlis: Latvijas līmenis nebūt nav slikts. Tieši spēlēt prasmes un muzikalitātes līmeņa ziņā. Šeit cilvēki ļoti piedomā pie savas spēles tehnikas, lai viss būtu kvalitatīvi. Es ieteiktu nekurnēt par to, ka mums nekā nav, vai par to, ka esam kaut kādā bedrē, kur neko nevar izdarīt. Ļoti daudz grupas ir izsitušās no Anglijas vidienes, kur tiešām nekā nav. Mēs vēl esam samērā izdevīgā un foršā vietā. Nevajag nopelt Latvijas produktu, tas var būt tieši tas, kas citus interesē. Skyforger ir izcils piemērs, diez vai viņiem būtu tik plašs fanu loks, ja viņi neuzsvērtu savu latviskumu. Vajag apzināties to, kas tu esi, un no tā radīt savu produktu.
Relicseed klubā „Melnā Piektdiena” koncertēs 13. jūnijā. Koncertā piedalīsies arī grupas Legacy ID, Faithful In Misfortune un Pūķa Gars.
Foto: Relicseed. Foto (c) Gunita Kļava
