Amerikāņu avangardfankdžeza trio ir apaļīgs un sulīgs, bet skābs auglis, un tā garša, lai arī saldu miziņu, ir tīkama ne visiem. Bet, galu galā, skatīties ko mazā rāmītī un esot distancētam no norises vietas, jaudas un garšas ir apvainojums nevis Rīgas Ritmu 5.jūlija koncertā spēlējošajam trio, bet gan sev.
Medeski Martin & Wood spēlē bruto džezu. Jā, bruto. Bez skaistiem iepakojumiem, iesvērtām dozām, ar enerģētisko sastāvu. Kā griķi. Medeski Martin & Wood ir griķu vagons. Milzīga doza ar barojošu vielu, kurā ieslīgt un, nedod dievs, tā dziļi ieslīgt un nogrimt kā plūstošajās smiltīs. Bruto masa ar pievienoto vērtību: sēnalām, sviedriem, skatītāju baismu un sajūsmu, statisko enerģiju, notekūdeņiem un, pats galvenais, tā ir neizmērīta, grūti savācama krava ar milzīgu masu.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad Džons Medeski (John Medeski; taustiņi), Billijs Martins (Billy Martin; perkusijas), un Kriss Vuds (Chris Wood; basi) izdeva pirmo ierakstu, žanra šiltīte vēstīja diezgan margināli - eksperimentāls jazz fusion. Lai arī Medeski Martin & Wood skanējums tam brīdim bija aktuāls, vārds “eksperimentāls”, pats par sevi norādīja/norāda uz kaut ko ne īpaši noteiktu un jazz fusion praktiski bija/var būt liedēta no jebkā (protams, spēcīga brīvā improvizācija, elektriskais bass ar acid jazz partijām). Tomēr, laika gaitā postmodernā sabiedrība pieprasa klasificēšanu, un prieks, ka amerikāņu trio ir ieguvis paši savu virzienu – avant-groove, un tas jau ir kaut kas īpašs. Mūzika ar nākotnes vīzijas pieskārienu, nepiederību pašreizējai kustībai un, pats galvenais – kaifs! (Tulkojot “groove”'no angļu valodas; atļaujos tulkojumam pievienot uzbudinošs jutekliskums, bauda, trīsas)
Bet, kas tad bija svaigs, tagad ir skaists. Vismaz daļa cilvēku jau ir pieradusi pie avangarda kā zivs pie ūdens, un tāpēc “kaifu” iegūt kļūst arvien patīkamāk. Ir ne tikai enerģija, ko dāvā Medeski Martin & Wood, bet palīdz arī klātbūtnes efekts un tā īpašā gaidīšana, kā dēļ par koncertu runā kuluāros un kafejnīcās, viesnīcās un darbnīcās, uz ielas un guļamistabās.
Patīkami vērot, ka, par spīti internetā pieejamajiem video resursiem, cilvēki tomēr novērtē trio patieso jaudu dzīvajā izpildījumā. Citādi atskaņotājā palaistās kompozīcijas, kuru motīvi reizēm izklausās pēc televīzijas reklāmām, reizēm pēc Džona Keidža (John Cage) “chance music” vai pēc kārtīga ērģeļu slaktiņa, vien būtu trešdaļa no tās atdeves un uzņemes, ko iespējams gūt, redzot Medeski purpināšanu un sejas vaibstu kūleņus līdzi savām Hammond un Rhodes ērģelīšu sāgu eksplozijām, Vuda “reivīgo kaifošanu” un Martina aršanu cauri visām drobenēm, tomiem zvārguļiem šķīvjiem, metāliem un kauliem.
Nobeigumā, atgriežoties pie bruto džeza, var pieminēt vienu no Medeski Martin & Wood iespējamajām panākumu atslēgām – ansamblis ir kolektīvs, kurā muzicē trīs elementi, trīs vienlīdz svarīgi vārdi un instrumenti, nevis viens pasaulslavens solists ar piespēlētājiem (un mūža kopdarbība nav solīta). Turpretī piektdienas vakara drudža radītāji ir gruntīga džeza masa. Tās dažādie graudi sabirst vagonā viendabīgi. Un Rīgas Ritmos tiek pārdots rupjš, neapstrādāts, bet neviltots un patiess izejmateriāls, nevis zīmols, modes tendence vai iepakojums – Medeski Martin & Wood. Kā izrādās, naturālā, akustiskā dzīvajā bez elektriskā pavadījuma, šis produkts ar mūziku, skaļumu un emocionālo jaudu tiek galā tā, ka vēl pāri paliek – neņemot vērā tikai vienu.
Koncerta otrajā daļā uzstājās multimāksliniece Butterscotch.
Foto: Butterscotch uz Rīgas Ritmu skatuves. Foto (c) Vladislavs Punculs
