Vasaras sesija pierādīja, ka festivāls pieņemas ne tikai spēkā, bet arī turpina ar moderno un eklektisko mūziku iepazīstināt un savest kopā dažādas paaudzes. Tovakar uz vienas skatuves zem vienām debesīm vienu stāstu par patiesu mūziku vērpa tautumeita Laima Jansone un kosmopolīte Daiena Šūra.
Nav šaubu, ka abi iepriekšminētie festivāli Latvijas mūzikas pasaulē ir ļoti nozīmīgi - katrs ar savu vērienību, savu devumu. Un ar katru recenziju, kas top pēc kāda no tik baudpilniem koncertiem, kļūst arvien mazāk vārdu, lai tos varētu piedzīvotajam tuvināti aprakstīt. Un tad kādā brīdī varētu pat teikt: apraksti lai paliek tiem, kuri neklausās. Un nevar saprast, vai nu nedēļa tāda, vai pie visa tomēr vainīgs smalkais “Rīgas Ritmu” programmas plānojums. Piepildot Rīgas Kongresu nama koncertzāli, festivāla viesi apzinājās, ka ieradušies baudīt dubultkoncertu no dažādiem žanriem un šķietami dažādiem vēstījumiem. Taču, kā izrādījās vakara gaitā, tikai puse no pieņēmuma izrādījās pareiza.
Ar pērkona dārdiem un drebošu apšu lapu čukstiem vakaru atklāja pašmāju entodžeza aktuālākā no rokzvaigznēm Laima Jansone, kuras kokles valodai nav līdzīgu. Kopīgā ticībā uz skaisto Laima koncerta radīšanā sastrādājusies ar perkusionistu, marimbas virtuozu Arti Orubu un zemo stīgu meistaru, kontabasistu Andri Grunti - diviem Latvijas džeza mūzikas dižmeistariem, kuru vārdiem gluži kā QR kodam būtu jābūt nolasāmiem acumirklīgi.
Kā skaņa rata ritenī virpinās uz skatuves, tā laiku lokos virpinās latviešu dzīve. Mums nav bijusi pasakaina vēsture, toties mums ir pasaku mūzika, un tās ir tik daudz! Kurš gan no koncertā klātesošajiem “Aijā, žūžū” parafrāzes atskaņojumā domāja par to, ka latu aprīs eiro? Vai kāds, klausoties „Ugunī”, skaitīja, cik latvieši no Īrijas atpakaļ uz mājām nebraukšot? Ja ne ar politiku vilināt, tad kultūru un mūziku noteikti - vērtību, kas mūs ir vienojusi un vienos, neatkarīgi no tā, cik liels negaiss ir aiz savas vai svešas sētas.
Etnodžezs kā senais un jaunais vienā katlā ir latviešu upe - stabila, bet mūžīgi plūstoša, mērķtiecīga un mainīga, pārņemot abu žanru labākās un izteiksmīgākās īpašības. Folklora pulsē, kamēr džeza nenoteiktība rada vilinošu noslēpumu. Tādiem jau arī latviešiem arī jābūt - ar spēju pastāvēt šodienā, elpot līdzi laikmeta garam, nezaudējot savas vērtības. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā apguvusi kokles teorētisko un praktisko meistarību, Laima katrā savā koncertā slāņo instrumenta dzidrumu teju orķestrālā polifonijā. Palīgā nāk gan elektroniskie skaņu efekti, gan perkusiju un basa stīgu atbalsts kokles rotaļām un pakļāvībai. Ja latvietis ir stingri nocietinājies pilsētas sienās, tad Laimas radītās un raidītās melodijas ir veids, kā uzņemt ikdienā nepieciešamo dabas devu caur ausīm, nepametot savu mazo, urbāno drošības saliņu.
Viennozīmīgi pirmā vakara stunda pagāja iekšējās pārdomās par nu jau skaidri zināmu faktu - ir jābūt drosmei, lai “salauztu” sevi un savu instrumentu, lai izaicinātu sevi un savu darba rīku, jo tas ir vienīgais veids, kā sasniegt vairāk par ikdienišķo, paplašināt gan savas, gan savu klausītāju uztveres un gaumes robežas. Bet. Kā lai par divām tik spilgtām dāmām veido vienu stāstu? Līdz ar jautājuma pēdējo zilbi atskārtu, cik patiesībā vienkāršs ir šis stāsts.
Džeza leģenda, kā nemaldīgi viņu pieteica festivāla aizbildnis Māris Briežkalns, Daiena Šūra (Diane Schuur) kopš dzimšanas ir zaudējusi acu gaismu, bet savas dzīves laikā spējusi pieredzēt un dot, iespējams, daudz vairāk, nekā kādam citam tas varētu izdoties. Tādēļ tas, kas vieno gan Laimu, gan Diānu, ir skaidra apjausma par to, cik patiess un dziedinošs spēks ir mūzika.
Iepazīstot skatuvi no deviņu gadu vecuma, savas muzikālās karjeras laikā, izveidojot ļoti ciešas attiecības ar amerikāņu klasiskā džeza žanru, ir kļuvusi par divkārtēju Grammy balvas ieguvēju, bet, kāpjot uz skatuves Kongresu namā, uzslavu skaitam nav nozīmes, ja īstā balva ir sirsnība un vienkāršība, ko Daiena ar dvēseles un mūzikas siltumu raida pār skatītājiem. Šis esot piemiņas koncerts viņas tuvajiem draugiem un skatuves partneriem - leģendārajiem mūziķiem dziedātājam Frenkam Sinatram (Frank Sinatra) un saksofonistam Stenam Getam (Stan Getz).
Es nenosauktu to par perfektu koncertu, kas ir ikdienišķā latiņa akadēmiskās mūzikas censoņiem. Taču ne katrs pasaules mūzikas konservatoriju izcilnieks spēj aizsniegt tādus iekšējās grācijas un patiesuma augstumus, kā tovakar tīši vai netīšām tas izdevās Daienai. Likās, ka koncertzāle ir pārāk pieticīga un statiska vieta melodijām, kuras atskaņoja autodidakte - vokāliste un pianiste, kas savu meistarību izkopusi pašas spēkiem, vien vēlāk pusaudžu gados attīstot talantu skolotu pasniedzēju vadībā. Gluži kā džeza dzimšanas laikos, koncertam bija jānotiek dejošanai piemērotā zālē, kur elegantas dāmas un smalki kungi varētu valsēt klasisko melodiju un autorskaņdarbu pavadījumā - sākot no Frenka “I’ve Got You Under My Skin” līdz Daienas “Luisiana Sunday Afternoon”.
Var ne vienmēr trāpīt uz pareizajiem klavieru taustiņiem, bet spēt trāpīt uz īstajām sirds stīgām gan atšķir īstus mūziķus no tiem, kuriem vēl tāls ceļš ejams. Katrā no koncerta daļām ilgi nevēlējāmies no skatuves laist prom ne Laimu, ne Daienu, bet laiks rit uz priekšu, drīz nemanot pienāks nākamā “Rīgas Ritmu” sesija, kas, cerams, atkal un atkal ļaus pārnākt mājās ar sajūtu piesātinājumu un iekšēju mieru.
Foto: Daiena Šūra. Publicitātes foto
