Projekta „Isms” nosaukums izsaka daļu no tā, kas gaidāms skaņās. Tiesa, aptuveni, jo tiem, kas nav aktīvi sekojuši līdzi „Isms” daiļradei, pārsteigumu var sagādāt pārējie ieraksti. „Isms” daiļrades, manuprāt, divi iespaidīgākie skaņu darbi - „Viss Notiek” (1995) un „Dalīts Ar Nulli” (1998), kuros skan netīra elektronika ar lieliskiem runu gabaliem. Nākamie - „Daba” (1999) un „Helvetica” skaņās ir tīrāki, datorizētāki, pazaudējuši iepriekšējo noskaņu. Tas gan nenozīmē, ka tie ir sliktāki. Bet apliecina autora spēju augt līdzi laikam.
Nu „Isms” atkal uzspīdina ar lukturīti no meža ar jaunu ierakstu „Burzma”, lai tikpat ātri pēc albuma prezentācijas aizlaistos lapās, paslēptos tur, kur skaņas rodas, mājo un ģenerējas.
„Isms” 19. albums „Burzma” ir stilistisks turpinājums iepriekšējai Andra Grandberga daiļradei. Te joprojām ir elektronika, lai cik tā būtu sintētiska, idm, salauztais disko vai vietām formās plūstoša, saraustīta, jocīga ambient celleron kosmogonija, nekur nav pazudusi ironija un balsis. Ironija un vokāli, tāpat kā teksti, ir viens no elementiem kā grupas vizītkarte. Jocīgie teksti, tekstu fragmenti vai vārdu salikums – pasniegts ironiskā mērcē. Psihedēliska fantasmagorija vai saīsināti vēstījumi, kurus nevajag šķetināt nezinātājam, iespējams, tie ir ironiski domugraudi, kas vedina domāt.
Brīžiem nāk prātā agrīnais Ingus Baušķinieks vai „Zodiaks” , bet tik attālināti, ka ir pagrūti atrast kādu, ar ko salīdzināt, lai noraksturotu to, kā „Isms” skan. Bet skan sasodīti eleganti.
Iepriekšējie „Isms” ieraksti ir atrodami tikai uzcītīgam meklētājam, ar albumu „Burzma” mums ir paveicies, tas ir pieejams plašākam klausītāju lokam. Grābiet ciet, klausieties uz nebēdu, arī mājas diskotēkās un saviesīgos vakaros.
Foto: Publicitātes foto
