Pirms festivāla uz sarunu aicinām grupas vokālistu Zeku Tellu.
Šogad grupa svin 20 gadu jubileju. Kā tu raksturotu šīs divas Clawfinger dekādes?
Es nezinu, cik ļoti mēs to visu svinēsim, taču ir gājis patiešām traki - labi laiki, slikti laiki, taču galu galā tā ir lieliska pieredze. Patiesībā ir neiespējami dot Jums atbildi, es īsti nespēju to visu aprakstīt, jo grupas izveide var būt gan liela svētība, gan nolāpīts lāsts, jo kā jau jebkur citur dzīvē, tu centies ar visu tikt galā pēc iespējas labāk, izbaudīt labos laikus un pārciest sliktos!
Kuri, tavuprāt, ir bijuši visizaicinošākie Clawfinger mirkļi 20 gadu laikā?
Kad iedvesma komponēt nomirst tieši tad, kad apzinies, ka nav iespējams dzīvot tikai no mūzikas, tad ir diezgan grūti atgūties jo tas ir tas pie, kā esi pieradis. Ir vienkārši jāsaprot, ka lietas neilgst mūžīgi un dzīve mūžīgi mainās! Tikt tiesātiem dēļ menedžera, kurš vēlas pievākt visus jūsu nākotnes ienākumus, tikai tāpēc, ka esat viņu atlaiduši, nav diez ko jautri. Tikpat nepatīkami ir saņemt konstantus draudus no Itāļu motociklistu bandām. Arī dziesmu rakstīšana var būt īstas galvassāpes. Došanās tūrēs ir super, taču arī tas ir sagraujoši. Vienmēr būs plusi un mīnusi, neskatoties uz to, ko tu dari!
Vai jūs plānojat kādas īpašas svinības kā koncertu vai citu pasākumu?
Nē, neko vairāk kā vien šīsvasaras uzstāšanos festivālos. Šī gada nogalē tiks izdots box-set, kurā atradīsiet kaudzi ar neredzētu un nedzirdētu materiālu, kuru, esmu pārliecināts, ļoti izbaudīs fani.
Vai tu varētu nosaukt trīs svarīgākās mācības, kuras esi apguvis pēdējo 20 gadu laikā?
Neuzticēties nevienam un būt drošam, ka tev ir jautri, taču būt pacietīgam ar cilvēkiem.
Alkohols ir degviela, esot ceļā, taču esi uzmanīgs ar to, padari darbus, pirms esi nost.
Nauda rada problēmas, taču ir nepieciešama. Ir vajadzīga nauda, lai pelnītu naudu, taču neesi alkatīgs!
Clawfinger parasti tiek raksturota kā grupa, kuru dziesmās ir dziļākas idejas par cilvēci, kā arī citas sociālas lietas. Vai tu varētu noformulēt vienu galveno ziņu, kuru jūs cenšaties nosūtīt caur savu mūziku?
Domā pats ar savu galvu, jo akla ticība kādai personai, politiķim, reliģijai, grupai vai ideoloģijai var tevi iedzīt kapā vai vismaz sagādāt nopietnas problēmas! Mēģini atrast kādu jēgpilnu pavedienu visā mūsdienu ārprātā, jo cilvēki ir savtīgi un pasaule ir viena pamatīgi sabojāta, taču dažreiz arī ļoti skaista vieta! Esi foršs, esi pats!
Pašlaik savā mājaslapā jūs ievācat fotoattēlus no faniem. Kāda ir bijusi vistrakākā bilde, kādu esat saņēmuši?
Es neesmu redzējis tik daudzas, taču teiksim tā, pēc visiem šiem gadiem nav absolūti nekā tāda, kas spētu mani pārsteigt!
Jūs spēlējat daudzos festivālos. Vai esat iecienījuši brīvdabas festivālus vairāk par pašu koncertiem zem jumta?
Man patīk spēlēt abos. Festivālu atmosfēra ir ļoti īpaša lieta, jo tā ir vieta, kur cilvēki ir sapulcējušies, lai aizbēgtu no savām 8 stundu darba dienām un ballētos, un izbaudītu, un pieredzētu mūziku - tas viss kopā rada ļoti maģisku emocionālo atmosfēru. Klubi ir tuvi pavisam citā veidā, jo tur ir tikai cilvēki, kuri jau ir fani un spēlēt pašiem savos koncertos ir vairāk relaksējoši, taču, protams, abu veidu pasākumi ir pārpildīti ar milzīgu enerģiju!
Skatoties jūsu koncertus, šķiet, ka auditorija patiešām saplūst vienā veselumā ar jums. Tas ir milzu spēks. Vai tu varētu raksturot sajūtas un domas, kas pārņem, kad esat uz skatuves un pūlis atbild tik ļoti patiesā un atvērtā veidā?
Mēs ļoti lepojamies ar to, kas mums ir, un darām visu, lai spētu komunicēt ar auditoriju. Misija ir radīt sajūtu, ka mēs nemaz nestāvam uz skatuves. Kad mēs to spējam paveikt, tad adrenalīna līmenis uzšaujas debesīs un viss pārvēršas garīgā orgasmā!
Vai tu varētu padalīties ar trīs vistrakākajām/negaidītākajām festivālu pieredzēm?
Mums bija traka dubļu cīņa ar pūli Šveicē, kāds sāka tos mest un es metu atpakaļ, beigās izveidojās pamatīgs dubļu karš, taču mierīgā un priecīgā viedā, ha ha.
2009. gadā Vudstokas festivālā Polijā bija apbrīnojami vien iespaidīgā cilvēku daudzuma (250.000) un to pilnīgā entuziasma dēļ. Es nekad neesmu piedzīvojis tik ekstrēmu adrenalīna līmeni, kā toreiz. Mošpits bija vienkārši neaprakstāms!
Tourhout Werchter festivāls Beļģijā 1994. gadā, kurā mēs spēlējām kopā ar Helmet, Therapy?, Buffalo Tom, Sepultura, Rage Against The Machine un Aerosmith. Iemesls, kāpēc šo festivālu pieminu ir tāpēc, ka mēs spēlējām 10 no rīta milzu pūlim un pavadījām atlikušo dienas daļu, lai piedzertos, izbaudot pārējo grupu koncertus. Tā bija patiešām lieliska ballīte!
Jūs jau esat spēlējuši Lietuvas festivālā. Kādas ir atmiņas par šo zemi?
Patiesībā, vienīgais ko mēs redzējām, bija viesnīca, tās restorāns, labais čehu alus, aizkulises un skatuve. Es atceros, ka gāza kā no spaiņiem un bija ļoti labs festivāla pūlis! Atceros arī Scooter, U.D.O un lielisku Kiss kaverversiju grupu.
Pēdējā festivāla priekšnesumā Ukrainā jūs lecāt no skatuves ūdenī. Galapagai norisināsies uz Zarasai ezera salas. Vai mēs varam gaidīt vēl vienu pavisam īstu „skatuves niršanu” arī Lietuvā?
Tas izklausās patiešām lieliski, taču mēs neplānojam tāda veida lietas, kas notiks – notiks, ja sajūta būs īstā. Ja ir kāda skatuves niršanas iespēja, mēs parasti to pieņemam, tāpēc jums nāksies vien cerēt un gaidīt!
Foto: Clawfinger vokālists Zeks Tells. Foto (c) flickr.com/shuebsa
