Šoruden piecu gadu jubileja aprit Amerikas latvieša Kristapa Krēsliņa atvērtajam krogam "Aptieka", šķiet, vienā no klusākajām ielām Vecrīgā, kurai dots nosaukums par godu miesniekam. Ar gaļas izciršanu vai pēkšņu aizraušanos ar, piemēram, amerikāņu nāves metālistu "Canibal Corpse" mūziku Mazās Miesnieku ielas vienīgā kroga saimnieks gan nav pārsteidzis, taču kroga pagrabstāvā kopš vasaras sākuma iekārtota virtuve, vietējos vēderus aplaimojot ar patiesi kvalitatīviem amerikāņu tradīcijās gatavotiem burgeriem.
Šis jaunievedums ir tikai objektīvs iemesls, lai ar bagātīgu humora izjūtu apveltīto klaidu latvieti aicinātu uz sarunu. Arī "Amerikas latvietis" ir visai attāli attiecināms uz cilvēku, kurš brīžiem spēj būt vairāk mēs, nekā patiesībā esam paši. Uzkrītošais amizantais akcents, amerikānismi runā ir kā draudzīgi atavismi, kamēr dvēselē šķietami kūsāt kūsā vēlme turēties pie saknēm un to darīt kopā ar Amerikā dibinātu ģimeni - sievu un meitām, kuras vienlīdz labi runā abās valodās. Arī sabiedrību Kristaps izvēlas vairāk latviešu, nekā iebraucēju. Bet par visu vairāk - sarunā.
Evita Bandere: Tagad ar virtuvi sanāk baigā noskriešanās?
Jā. Tā it kā būtu atvēris jaunu biznesu. Tur nav nekā kopīga ar bāru biznesu. Pavisam cita fīča. Virtuvē mēs visu ko pa gramiem esam samērījuši, lai katru reizi tiek uztaisīts, cik vien iespējams, uz mata, kā bija iepriekšējoreiz, lai tas ēdiens nesvārstās.
Lauma Brežģe: "Aptiekas" gadījumā tas liekas īpaši svarīgi, jo, tiklīdz virtuve aizgāja, bija ļoti labas atsauksmes. Izveidojas ekspektācijas par kvalitāti.
Man nav šausmīgi liels prieks par to, atklāti sakot. Es atvēru virtuvi, jo man nedaudz vajadzēja iekustināt „Aptieku”. Ir labi, bet vajadzēja labāk. Man ir bijušas idejas par to virtuvi – nolēmu, ka ir laiks to realizēt. Sanāca kādi trīs cilvēki, kas man palīdzējuši – Mārtiņš Sirmais kā padomdevējs, Kārlis Celms no restorāna „Tvaiks” un mans draugs Ēriks Mikelšteins. Ēdienkarte jau bija manā prātā, es zināju, ka gribu taisīt American bar food, neko šausmīgi sarežģītu, bet es gribu taisīt tā, kā gatavo Amerikā nevis latviešu interpretāciju. Tu zaudē tik daudz tajā interpretācijā. Burgers nav kotlete uz maizes, burgers ir gaļa uz maizes. Kotlete ir pavisam cita fīča – tur liek maizi iekšā, tur liek sīpolus, dilles, skābu krējumu. Hamburgers ir gaļa. Sirmajam pastāstīju savas idejas, un viņš palīdzēja izplānot virtuvi, kā visu novietot, kādas iekārtas man būs vajadzīgas, kā arī to, kā manas idejas pasniegt, lai latviešiem nebūtu bail, jo Sirmais saprot, ko latvieši grib ēst. Un Kārlis Celms, kas ir no Amerikas, palīdzēja šitās lietas gatavot tā, kā es gribēju, lai tās garšo. Ēriks strādā rimčikā, kaut ko ar dārzeņiem un augļiem, šefs kaut kādās noliktavās. Viņš arī kaut ko zina, viņam ēst gatavošana ir liels hobijs. Un viņš atnāca, un viņa pienesums bija tas, ka viņš visu laiku kaut ko pierakstīja – cik gramus mēs nopirkām, cik gramus liksim uz burgera, cik tas viss izmaksās par porciju. Pārsvarā es, Kārlis un Ēriks esam veidojuši ēdienkarti. Es esmu tīri apmierināts. Es nekad neprasījos uz to, lai te ir kaut kāds labākais burgers Rīgā. Es absolūti to nemeklēju. Es drīzāk gribēju, lai cilvēki neiet uz maķīti un uz Pelmeņiem. Es vienkārši gribēju uztaisīt labi. Es esmu lepns, tas ir forši, bet tagad ir vairāk stress.
E.B.: Kas tevi notur Latvijā?
Nezinu. Man te patīk. Vienīgā problēma ir bijusi finanses, stress. Viss pārējais Latvijā patīk. Cilvēki, daba, mūzikas scēna, es domāju, ir ļoti laba. Tas dzīves ritms ir drusciņ lēnāks nekā Vašingtonā. Vašingtona tomēr ir Amerikas galvaspilsēta. Manai sievai arī te šausmīgi patīk dzīvot. Kad es augu, mēs dzīvojām Merilendā, kas ir tieši blakus Vašingtonai. Mana vidusskola, sākumskola, visas klases, izskatījās kā NATO bilde. Ķīnieši, indieši, melnie, baltie, žīdi. Fucking everybody. Tā ir viena lieta, kas man drusciņ trūkst Latvijā. Vienkārši cilvēkos kaut kāda atšķirība. Es domāju, ka tas ir forši. Mana meita bija nogājusi vienu gadu bērnudārzā Vašingtonā, pirms mēs te pārvācāmies, viņai klasīte bija tieši tāda pati – NATO bilde. Tu vienkārši tiec pie iespējas svinēt tik daudz vairāk svētkus, tu tik daudz vairāk lietas iemācies par pasauli.
E.B.: „Aptiekas” ģeogrāfiskais izvietojums toreiz bija aprēķins?
Nē. Ja varētu izdarīt lietas savādāk, es būtu mēģinājis nostrādāt Latvijā kādā bārā vienu gadu, pirms pats atvēru bāru. Tas man būtu ļoti noderējis. Es neesmu vīlies par novietojumu. Man ļoti patīk, jo es nezinu, vai gribu būt baigā tūristu vieta. Ja es būtu pie Līvu laukuma, dari ko gribi – tur tāpat būs pilns ar tūristiem. Es neko daudz nezināju par Centra rajonu, lai noteiktu, kur es īsti gribētu būt. Es skatījos pat uz Vīlandes ielas telpas. Tagad, ko es zinu – paldies dievam, ka es tur neatvēru. Ej tu nost, es vienkārši būtu sačakarējis visu to ielu ar visu to troksni. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Vecrīgas centrs nav Līvu laukums, bet Doma laukums. Es esmu tikai kvartāla attālumā no Doma laukuma, bet ir tāda atšķirība no tās puses un šitās puses. Riktīgs Centrs un Klusais centrs. Šajā pusē nekā daudz nav. Es esmu pie Trīs brāļiem, tad nāk tūristi garām. Bet es negribēju tūristu vietu, es gribēju vienu vietu jums uztaisīt. Tas man šausmīgi daudz nozīmē – justies vairāk kā mājās, it kā es piedalos latviešu sabiedrībā, nevis kā tāds ārzemnieks, kas te atnācis čakarēt tūristus un baigo piķi pelnīt. Te ir sava aura ar to, ka nav uz galvenās ielas un ka ir drusku jāpameklē. Pat tad, kad tu policistiem prasi, kur atrodas "Aptieka", puse saka: „Man nav ne jausmas. "Galerijā Centrs" ir aptieka, aizejiet tur. Pie operas kaut kur ir aptieka, 24 stundu aptieka.” Krogs, jā. (Smejas)
L.B.: Par krodzinieka aspektu. Nav daudz bāru, kur paši saimnieki stāvētu aiz letes. Tagad tu arī pats virtuvē gatavo. Ko tev tas nozīmē?
Es to vienmēr esmu darījis, esmu pieradis būt aiz bāra. Man te ļoti patīk būt. Kad es pārgāju uz virtuvi, es vairs nestrādāju aiz bāra. Bet es esmu virtuvē, un es zināju, ka cilvēkiem patiks: „Ej dirst, viņš tiešām ir virtuvē un visu ko tur gatavo?” Man tas patīk, tas dod cilvēkiem pārliecību, jo viņi mani pazīst vai ir te nākuši un ir kaut kādas asociācijas, viņi zinās, ka es viņiem sviestu nepiedāvāšu. Bet tur ir forši tajā virtuves būdiņā. Intensīvāks darbs, bet tev nevajag katru cilvēku uzmundrināt, iepriecināt. Man jau tie stāsti iet uz beigām. Pēc 25 gadiem man vairs nav ko teikt. Es pat nevaru izgudrot savā fantāzijā, ko teikt, kas būtu ticams. (Smejas)
E.B.: Ir pagājis laiks. Kā tev ir mainījušies priekšstati par latviešiem? Vai ir bijusi kāda vilšanās?
Es jutos tīri ērti te, Latvijā, pirms es te pārvācos. Es biju te tik bieži ar „Mācītājs on Acid” un vienkārši tāpat ar sievu, pat nevar saskaitīt, cik reizes. Cilvēki man vienmēr te ir patikuši. Salīdzinot ar citiem trimdniekiem, es ļoti maz ar trimdas latviešiem tusēju. Uz vienas rokas var saskaitīt, ko esmu saticis ārpus darba. Visi mani draugi ir vietējie latvieši. Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka viņi mani akceptēja šausmīgi mīļi un forši, nevar saprast. Bet es jūtos tā, ka es un mana ģimene esam riktīgi piedalījušies latviešu dzīvē. Nekādu vilšanos nav. Nekad neesmu bijis šausmīgi apkrāpts, neviens man nav neko pāri darījis, te ir ļoti labi cilvēki apkārt. Sevišķi latviešu mūzikas pagrīdes scēnā. Protams, vienmēr ir savi kašķi, bet te ir vairāk nekā Amerikā atbalsts vienam no otra. Tas Latvijā ir pierasts – ja tu nevari kaut ko dabūt gatavu, kāds draugs tev var izpalīdzēt vai viņš pazīst kādu, kas varētu kaut ko izdarīt. Pat ar bāriem ir tā, ka visi viens otram izpalīdzam. Vismaz šajā kvartālā. Ir „Mojo bārs”, „I Love You” vai „Cuba”. Mēs aizņemamies ledu viens no otra un tamlīdzīgi. Es esmu ģimenes cilvēks un šitās te iekšējās personālās drāmas – I’m too old for that shit, tagad tas nenotiekās. Vienīgi mana sieva man bļauj virsū. (Smejas)
E.B.: Kā tev tagad pašam ar mūziku? Prom esi?
Nekādā gadījumā. Mēs nupat ierakstījām jaunu Mācītāja dziesmu, kas būs Edgara Šubrovska veidotajā „Baložu pilni pagalmi” kaveru albumā. Mēs ierakstījām „Katru minūti”. Uztaisījām baigo gājienu – nu priekš mums – ka Laris un Alekss ierakstīja basu un bungas Filadelfijā, tad aizsūtīja Deimienam uz Losandželosu, kur viņš ierakstīja ģitāras soliņu, tad atsūtīja visu to Kārlim Butiņam no „Parára”, un es aizgāju pie viņa ar giču un iedziedāju balsi un nospēlēju. Tā mēs ierakstījām pirmoreiz. Mēs esam grupa, kas ir šausmīgi atkarīgi viens no otra. Mēs esam tuva ģimene, pat ja neesam radiniekos. Un mums patīk rakstīt kopā vienā telpā. Kaut kādas gičas ieiet mikrofonā, kur jau skan basbočka – vienalga. Mēs negribam būt tik pedantiski, ka visam jābūt atsevišķi ierakstītam, jo tad ir fīlings, ko tu zaudē, manuprāt. Mums kādreiz ritmi peld, bet tas ir derējis mūsu mūzikā. Mums nav šausmīgs muzikālais līmenis, ko mēs gribam sasniegt. Tā ir drīzāk izklaide mums, izdevies hobijs, kas joprojām iet. Kad Kārlis man atsūtīja pirmspēdējo miksu, es biju izsists no sliedēm, ka tas izklausījās riktīgi pēc „Mācītājs on Acid”. Un kā mēs nerakstot to dziesmu kopā un iespēlējot katrs savā vietā, trijās fakin pilsētās, ka varētu tā dziesma skanēt. Es esmu ļoti lepns par to, jo tā bija pirmā reize, kad sapratu – holy shit, mums ir viena skaņa, mēs skanam pēc kaut kā. Jā, es vienmēr domāju, ka mēs skanam pēc kaut kā – pēc sūda. Tagad tas sūds vairs nav sūds, bet ir vienkārši „Mācītājs on Acid”. Un domā, ko tu gribi, vai tas ir sūds vai nē.
Mūs šovasar aicināja uz dažiem festivāliem, jo pagājušovasar mums bija ļoti labi izdevusies tūre. Man nav vārdu, lai to aprakstītu, salīdzinot ar to, ko mēs sagaidījām, un kā beigu beigās sanāca. Tas bija kaut kas nenormāli aizkustinošs. Un joprojām neticu, ka tas notika. Mums jau pagājušā rudenī prasīja, vai būsim šovasar. Manam brālim Larim ir tā, ka viņš ļoti labprāt gribētu braukt, bet viņš negrib braukt uz Latviju, ja mums nav nekas jauns, ko piedāvāt. Alekss un Deimiens momentā teica, ka viņi grib braukt. Viņiem šausmīgi arī patika tā tūre, kā ārzemniekiem. Viņi jutās labi, viņiem patika latviešu cilvēki. Tajās divarpus nedēļās bija kaut kas zvaigznēs. Nekas slikts nenotika, tikai pozitīvi un forši, tik daudz mīlestības, ar nenormāli daudz smiekliem. Man ir 42 gadi, šitādas lietas notiek tikai tad, kad tev ir 20. Bet ja es varu vēl šitādas lietas dabūt gatavas, man liekas, tas ir tīri kruti. (Smejas) Šajā vasarā būtu bijis par ātru. Es nejokoju, tas bija tik emocionāli, ka pat ziemā, kad gāja runa par spēlēšanu, man tas kaifs vēl nebija izgājis no dvēseles. Tagad tas Baložu ieraksts izdevās tik labs, ka nākošos dažus mēnešus mēs mēģināsim ierakstīt kādas piecas vai sešas dziesmas tieši šitādā garā, jo bijām patīkami pārsteigti par rezultātiem. Tas deva dzīvību, ka mēs varam turpināt, jo katrs cilvēks nav ar mieru atmest šo projektu. Nākošvasar mēs gribētu ļoti atgriezties tūrē – ar jauniem kostīmiem un dažām jaunām dziesmām.
Mana sieva ir neapmierināta ar to, ka es nespēlēju vietējā grupā, jo viņa saka, ka es esmu daudz laimīgāks, kad es aizeju ar draugiem iedzert dažus alus un vienu vakaru patrokšņoju. Viņa to atbalsta. Un ne visi ir tik saprotoši. (Smejas) Viņa ļoti gribētu, lai es vienkārši kaut ko daru. Tas mani iepriecina, padara par laimīgāku cilvēku un labāku tēvu, labāku vīru, labāku dzērājbiedru. Ir doma varbūt kaut ko... Visi jau saka – eu, uzsāksim kaut ko -, bet man ir jāpaķer tas moments un jāsaka – šoreiz nerunājam, bet darām. Es gribētu rudenī atkal kaut ko iesākt. Trūkst tās rutīnas. Ar "PND" un "Zvaniem" bija režīms, ko uzturējām. Nav jāspēlē uz skatuves, es varētu trīs gadus vienkārši mēģinājumu telpā aiziet ar draugiem uzspēlēt. Tas ir tas, ko es gribu. Kad tu stāvi tajā smirdīgajā telpā un tev pēkšņi zosāda ir, kad tu ieej vienā piedziedājumā un vienkārši viss sanāk kopā. Tev parādās zosāda, jo ir tik fucking intense, kad pirmoreiz jūs esat trāpījuši. To reāli var just, kad visi četri, trīs vai cik ir tajā grupā, ka visi prāti ir kā viens. Tas dod fizisku fīlingu savā ķermenī, kas ir unikāls. That’s the high I’m chasin’. (Smejas)
E.B.: Padalīšos savā pieredzē. Savulaik korī dziedāju. Man ļoti patika iet uz mēģinājumiem, bet kaut kādā brīdī mani izmeta no kolektīva, jo es nebiju gatava braukt uz koncertiem. Ja tev ir jābūt Ziemassvētku rītā astoņos pie Operas, lai brauktu uz Dobeli, kur dievkalpojumā vienpadsmitos jādzied...
Never. Tas ir tā kā spēlēt Positivus festivālā četros piektdienā. (Smejas)
E.B.: Jā, man ļoti patika nodarboties ar mūzikas izpildīšanu, bet tikai mēģinājumu ietvaros. Koncerti nebija domāti man. Cilvēki laiku pa laikam man jautā, vai es nodarbojos ar mūziku. Saku, ka nē. Man ir ģitāra – tagad viņa vairs nav pie manis mājās, it kā man ir piederoša, bet es nespēlēju. Es vispār vairāk savas attiecības ar mūziku saistu kā klausītājs, kā baudītājs, ne kā radītājs vai izpildītājs.
Es atjēdzos šogad, ka šausmīgi maz no ārzemju mūzikas saprotu, maz esmu sekojis līdzi pēdējā laikā. Ar šo bāru esmu tik ļoti latviešu mūzikā, latviešu vidē iedziļinājies, ka neko citu neesmu klausījies. Es beidzot atklāju savu pirmo mīļāko grupu – man gadiem nav bijis mīļākās grupas. Es atradu tādu grupu „The War on Drugs” no Filadelfijas, kas man šausmīgi patīk. Mani izsita no sliedēm tā, ka es pirmo reizi piecos gados klausos to disku katru dienu. O, fuck, es gribu to klausīties - man nav bijis tāds fīlings kādu laiku, jo es ar vietējām grupām ņemos, eju bieži uz koncertiem atbalstīt draugus. Pārējā mūzika man pazūd. It kā nekur citur netaisītu, tikai te, Latvijā! (Smejas)
L.B. Droši vien tā atsvešinātībā palīdz arī izfiltrēt labo. Nevis tu esi iekšā tajā šaumsīgajā masā, kas notrulina prātu, bet tu atej no tā un vienā brīdī – ir klikšķis.
Tagad mūzikā ir tik daudz, ka gandrīz nav patīkami. Ir tāds sensory overload, ka es nezinātu, kur meklēt, ja es gribētu kaut ko jaunu dzirdēt. Es gribu noklausīties vienu grupu, kas izklausās pēc „Mercury Rev”, ieguglē „I wanna listen to music that sounds like Mercury Rev” un tev izspļauj 20 miljonus lapu, un tu nezini, kur ir augša, kur leja. Un beigās ņem un noklausies pārbaudīto „Led Zeppelin”. Tas man liekas vienkāršāk. (Smejas)
E.B. Ko tu domā par laikmetīgo mūziku?
Desmit gadus atpakaļ es būtu zinājis vismaz 80% no Skaņu meža programmas. Tagad var tikpat kā visus viņu vārdus uzrakstīt ķīniešu valodā, jo es neko nesaprotu no tiem cilvēkiem. Vai tiešām šitāds ir? Viņš spēlē ko? Ej tu nost!
E.B. Skaņu mežs – tas ir izglītojoši!
Es arī biju izglītots. Dumjāks es paliku. (Smejas)
E.B. Gada izskaņā krogs „Aptieka” labākos sumina Gada balvu pasniegšanas ceremonijā.
Šogad atkal būs. Apmēram puse būs tādas pašas nominācijas, bet mēs piedomāsim vēl kādas klāt. Pagājušogad pasākums sanāca daudz labāks, nekā bijām domājuši. Priekš „Aptiekas” noteikti it was the best party of the year. Tas tusiņš bija baigi labi. Es domāju, ka cilvēki vērtēja, ka mēs apbalvojām ne tikai standartcilvēkus. Bija dažas standartnominācijas. Ir cilvēki, kas spēlē ļoti labu mūziku. Varbūt tas nav Račam patīkams, bet ir ļoti iespaidīgs jaunatklājums latviešu mūzikā.
L.B. Kādi piemēri?
Es nedrīkstu publiski teikt, ka labākā latviešu grupa ir „Tesa”. Es to nedrīkstu teikt. (Smejas) Man daudz kas patīk. Man ir visādas gaumes. Es varu dziedāt līdzi gandrīz katrai „Jumpravas” dziesmai. Man šausmīgi patīk Ingus Baušķenieks. Es esmu pietiekami vecs, ka esmu izgājis ļoti daudz stilus un žanrus. Kad es gāju vidusskolā, man mīļākā grupa bija „The Smiths”. Es zinu katru „The Smiths” dziesmu. Tas nav normāli. (Smejas) Man bija kantrīmūzikas fāze. Ir arī daži žanri, ko es drusku nesaprotu. Es īsti nesaprotu repmūziku. Ir daži, ko es varu klausīties, kas man patīk, bet tas ir drīzāk kaut kāds oldschool reps no agriem 90. gadiem vai 80. gadiem. Bet jaunajā popmūzikā, ko manas meitas klausās, es jūtos absolūti nekā. Es tur mēģinu atrast kaut ko labu, but it’s just crap.
L.B. Par bērniem runājot, Deivs Grols no „Foo Fighters” vienreiz teica, ka viņam dzīves moments bija tad, kad viņa meitas pienāca pie tikko viņa iegādātā Bītlu boksseta, jautāja: „Tēti, kas tas ir?” un viņš izvilka vinilu, uzlika klausīties un meitas to stundu, kamēr skanēja, sēdējušas un klausījušās. Viņš raksturoja to kā īpašu brīdi, kad meitas klausās to, ko pats esi klausījies un klausies joprojām. Tu arī uz tādiem momentiem ceri vai jau ir bijuši?
Mēs esam mēģinājuši drusku. Bet līdzās skolai ir šausmīgi grūti ietekmēt savus bērnus, jo tu joprojām esi tētis un mamma, you’re just not that cool. Vienalga, cik kruts un foršs tu domā esam – tev ir gari mati, tev pieder bārs, tu spēlē grupās – savai meitai joprojām tu esi totālais nūģis. Un tu viņai neko nevari iestāstīt. Bet mēs mēģinājām drusku to lietu pavirzīt. Gadu atpakaļ mēs iesākām spēlēt bērniem „Ramones”. Tad viņi noskatījās filmu „Rock’n’Roll High School”. Tur bija tāds bardaks, ka viņām šausmīgi iepatikās „Ramones”. Tad es atcerējos, kā tur bija ar tekstiem, un domāju, vai septiņus gadus vecai meitenei šie teksti jādzird? Tas nav forši. Tad mēģinājām kaut ko mierīgāku. Iedrillēsim Bobu Mārliju! Vai tā arī bija vislabākā ideja, es nezinu. (Smejas) Līvija, mana jaunākā meita, jautāja: „Kāpēc visas tās grupas, ko jūs man rādāt, kāpēc visi tie cilvēki ir beigti?” (Smejas) Viņas vēl ir ļoti jaunas – desmit un septiņi gadi. Viņām šausmīgi patīk tā dziesma, man liekas, saucas „Fire”, tā Elizabetes Balčus dziesma. Nabā skanēja vienu laiku. Kaut kādu iemeslu dēļ mēs mašīnā vienmēr klausāmies radio Naba. Man ir Amerikas mašīna un radio ir uz nepāra numuriem. Ir šausmīgi grūti uzķert radiostacijas, jo Latvijā galvenokārt ir uz pāra numuriem. Mēs ļoti daudz klausāmies radio Naba, un viņām pieķērās tā dziesma. Viņas bija priecīgas redzēt Elizabeti "Labā Dabā". Mēs tur aizejam, sākam paskatīties un viņas vienkārši redz to trādirīdi, ka visi bērni tur spēlējas, blakus Eža skatuvei bija kaut kāds tingeltangels ar striķiem, un viņas vienkārši teica: „Ok, labi, čau, mēs ejam paspēlēties. Mēs klausāmies, visu dzirdam.” Saku: „Iesim skatīties, kā onkulis Raimonds tagad spēlē!” „Man vienalga, es negribu, es jau sešas reizes esmu redzējusi, kā viņi spēlē. Man nevajag, es gribu iet ar draugiem.” Tas ir tāds vecums. Mēs mēģinām drusku. Skatīsimies. Man vecāki klausījās tikai Raimondu Paulu, „Boney M” un „ABBA”, kad es biju jauns. Un Lapčenoka dziesmas. Tā sanāca tā mana plašā mūzikas gaume, kas man it kā ir. Paldies viņiem par to. Ja no „Boney M” un „ABBA” var sanākt „Mācītājs on Acid”, maniem bērniem vēl ir izredzes.
Foto: Kristaps Krēsliņš. Foto (c) Ingus Bajārs
