Šķiet, likumsakarīga nejaušība mani pagājušā gada maijā aizveda uz klubu, kur pēdējos gados iegriezos retumis. Koncerts bija tīkami enerģisks un radīja sajūtu, ka grupa uzstājas ar pilnu draivu, jo viņiem patīk tas, ko dara un šis nav tikai viens no 1000 koncertiem, kas jāiztur bezgalīgajā listē. Pēc koncerta, sociālo aktivitāšu ietvaros, iepazinos ar grupu Myrah un izrādījās, ka šie zviedri ir atvērti un draudzīgi cilvēki, tādējādi drīzā laikā tapa pirmā intervija. Nu Myrah atgriežas Latvijā un vienu no koncertiem sniegs pasākumā „Drūmvakar, Rīga II” 5. oktobrī.
Patrik, apritējis nepilns gads kopš mūsu pirmās intervijas un jāteic, ka esmu ļoti priecīga, jo mēs atkal sarunājamies Myrah nākamo koncertu kontekstā. Taču, domājot par tiem, kuri vēl nav jūs ne redzējuši, ne dzirdējuši, jāsāk ar nelielu ievadu. Tāpēc saki, kā tu pats raksturotu Myrah mūziku?
Myrah ir gotiskā roka/metāla grupa, kuras skanējumā dzirdamas arī daudzu citu žanru ietekmes. Mūzikā ir daudz melodiskuma un harmoniju ar lieliskiem pantiem. Skaņa var būt gan lēna un smaga, gan ātra un vairāk roka dziesmu stilā, tomēr visām dziesmām ir raksturīga viena kopēja iezīme – tās radīs atsauci jūsu sirdīs.
Grupas pamatu pamats ir cilvēki tajā. Pagājušā gada nogalē Myrah pieredzēja nopietnas sastāva izmaiņas – no grupas aizgāja bundziniece un ģitārists. Sastāva maiņas ietekmē gan grupas iekšējo mikroklimatu, gan tālāko muzikālo darbību. Kā tas izvērties jums? Varbūt šīs izmaiņas ļāvušas palūkoties uz visu ar jaunu skatu? Un, protams, iepazīstini ar jaunajiem grupas dalībniekiem! Zinu, ka jūsu jaunais bundzinieks Joakims savulaik jau bija grupas sastāvā.
Jā, tas tiesa, mēs šķīrāmies no diviem dalībniekiem. Abi nolēma aiziet, jo nebija pietiekoši daudz laika un enerģijas, ko veltīt grupai, turklāt viņiem nepatika doties tūrēs, tāpēc nolēma mērķtiecīgāk pievērsties citām dzīves sfērām.
Pēc tikšanās un sarunas ar Josefīni un Mikaelu, mēs nospriedām, ka turpināsim grupas darbību, jo mums ir daudz kas paveicams, un ķērāmies pie jaunu grupas biedru meklējumiem. Mēs visi zinājām, ka Mikaels vēlas spēlēt ģitāru, tāpēc viņš tika pie šīs vietas. Kad Joakims uzzināja, ka meklējam jaunu bundzinieku, viņš sazinājās ar mani. Puisis nožēloja to, kā visas lietas ievirzījās tolaik, kad viņš darbojās Myrah, un mēs kopīgi nolēmām, lai pagātne paliek pagātnē, un devām viņam otru iespēju. Jāteic, ka viņš ir attaisnojis uz sevi liktās cerības un parādījis ievērojamu izaugsmi kā personīgā, tā muzikālā jomā.
Mikaels atcerējās, ka pirms kāda laika ballītē iepazinies ar traku amerikāni vārdā Jans, kurš ir labs basģitārists. Mikaels sazinājās ar viņu un izrādījās, ka Jans akurāt meklē jaunu grupu, tāpēc nolēmām pamēģināt spēlēt kopā. Burtiski pirmās dziesmas laikā viņš parādīja tiešām lieliskas prasmes un vispār man šķiet, ka Jans Barstovs ir vienīgais īstais mūziķis mūsu grupā. (Smejas.)
Maijā bijām satriecošā, divas nedēļas ilgā Eiropas tūrē. Tajā bija daudz piedzīvojumu, jautrības un guvām jaunu pieredzi. Pēc šīs pirmās kopējās tūres mēs nolēmām viņus abus uzņemt Myrah ģimenē kā pastāvīgus dalībniekus, jo mums bija lieliska sinerģija gan muzikāli, gan personīgā līmenī. Šis ir interesants laiks. Tagad, ar jaunām asinīm, jūtam, ka mums ir daudz spēcīgāka enerģija. Man personīgi šķiet, ka Myrah gaidāma krietna muzikālā izaugsme. Jans arīdzan raksta dziesmas, un tas ir lieliski, ka viņš grupā ienes jaunas radošās vēsmas. Es tiešām cerīgi raugos nākotnē!
Mūzika tev ir sevis izpausmes veids vai tas bijis un ir veids, kā sasniegt noteiktus mērķus dzīvē?
Vairāk tas ir sevis izpausmes veids. Ja es neradu vai nespēlēju mūziku, jūtu, ka man kaut kas pietrūkst, jo, to darot, es jūtos brīnišķīgi un nespēju iedomāties, kā būtu, ja tā nebūtu. Daudzas no savām izjūtām varu izpaust ar mūzikas starpniecību un man pašam nebūtu labi censties to apspiest, jo nekad nevar zināt, ar ko tas beigtos. (Smejas)
Pastāsti, kā tev top dziesmas – vai tās biežāk balstītas uz konkrētu idejisko aizmetni vai tu, ļaujoties iedvesmas straumei, ļauj tām „uzrakstīties pašām”?
Visbiežāk šis process notiek tā – es paņemu savu ģitāru, sāku spēlēt un bieži vien jau pēc pāris minūtēm rodas kāds lielisks rifs, pants vai piedziedājums. Tā kā drīzāk var teikt, ka tās uzrakstās pašas. Es esmu tikai tāds kā Visuma kanāls, kas retranslē to, kas kaut kur jau eksistē. Man ir milzum daudz ideju uzmetumu, ko esmu ierakstījis datorā un telefonā, to skaits ir vairāki simti, varbūt pat tūkstoši. Kad rakstu mūziku un kāds rifs nerod manī iekšēju atbalsi, es to vienkārši izmetu ārā, jo man mūzikā ir svarīgi sajust to īpašo. Kad cenšos izskaidrot konkrētas idejas saviem grupas biedriem, es bieži runāju par zosādu, kam vajadzētu uzmesties, klausoties mūsu dziesmas. Parasti mēs neliekamies mierā tik ilgi, līdz to sasniedzam. (Smejas.)
Kā sokas ar jaunā muzikālā materiāla tapšanu? Atceros, jau pavasarī Mikaels rakstīja, ka Tev ir sacerēta mūzika veselam albumam.
Jā, īstenībā man tiešām jau ir sacerēta mūzika visam albumam. Mēģinājumos strādājam pie četrām jaunajām dziesmām, ko šoruden vai šoziem plānojam ierakstīt. Redzēsim, vai tās būs tikai dažas dziesmas vai viss albums. Viena no jaunajām dziesmām ir zviedriski, un tas bija aizraujoši rakstīt manā dzimtajā valodā. Domāju, šī dziesma ir kā simbolisks vēstījums par to, ka mēs rakstīsim sev tīkamu mūziku, kamēr tas nāks no sirds. Tā ir mūsu būtība un mēs negribam sevi iedzīt stūrī, vēlamies paplašināt savas muzikālās robežas un darīt to, kas mums patīk.
Vai topošajam albumam ir kāda konkrēta tematiskā ievirze?
Grūti teikt par vienojošo tēmu, dziesmu teksti kā arvien +/- vēsta par Māti Dabu un dzīvi/ nāvi, bet šoreiz esmu uzrakstījis arī vairākus tādus, kas atšķiras un varbūt nav tik nopietni. Visās šajās nebūšanās un nelaimēs mēs cenšamies iekļaut arī nedaudz jautrības, tāpēc jaunais albums būs daudzpusīgāks. Albumā būs jau minētā dziesma zviedru valodā, dažas dziesmas ir ļoti lēnas un smagas, taču tajā būs dzirdama arī pati ātrākā dziesma, ko jebkad esmu sacerējis šai grupai. Šķiet, tajā vairāk būs jaušamas arī postroka ietekmes, jo mēs ar Mikaelu esam lieli šī žanra cienītāji, tāpēc kaut ko no tā vēlējāmies ietvert arī mūsu grupas mūzikā.
Sociālie mediji mūzikas popularizēšanas jomā ir kļuvuši par vērā ņemamu spēku. Kādas atsauksmes saņēmāt par jūsu pagājušā gadā izdoto albumu „My Deliverance”?
Kopumā ņemot, esam saņēmuši ļoti labu novērtējumu un lieliskas recenzijas. Citādi ir ar Zviedriju – atsaucība ir neliela, šķiet, mēs saņēmām tikai divas recenzijas, kas, turklāt, nebija pārāk cildinošas. Tas liek man domāt, ka mūsu stila mūzika populārāka ir aiz Zviedrijas robežām. Varbūt tam ir zināma saistība arī ar ierakstu kompānijām, ar kurām sadarbojāmies. Somu ierakstu kompānija Inverse Records izplata mūsu albumu visā pasaulē un ir paveikusi tiešām atzīstamu darbu. Ar mūsu albuma izplatīšanu Zviedrijā nodarbojās Rambo Music, un viņu darbu vērtēju ļoti negatīvi, mēs pārtraucām ar viņiem sadarboties.
No klausītājiem mēs esam saņēmuši lielisku atbalstu un tie, kuri ir dzirdējuši mūsu pirmo albumu saka, ka „My Deliverance” ir vēl labāks. Protams, es priecājos to dzirdēt, tāpēc, ka mēs tā tapšanā ieguldījām daudz enerģijas un darba, un tas ir bijis tā vērts.
Kuri, tavuprāt, ir nozīmīgākie webzine, kuri efektīvi palīdz grupām un kuros ir interesanta lasāmviela?
Dažreiz es lasu ziņas Blabbermouth.net, jo tur var uzzināt daudz ko interesantu. Bet vispār es nelasu un neskatos webzinu’s, jo man patīk fiziskais formāts. Mans iecienītākais ir Close-Up žurnāls, ko abonēju jau no 90. gadu vidus. Dažreiz nopērku arī Terrorizer un Metal Hammer.
Turpinot tēmu par fiziskajiem formātiem un virtuālās pasaules būšanām, ko tu domā par mūzikas albumiem to fiziskajās, taustāmajās formās un tiem, ko var lejupielādēt simtiem un iebāzt kabatā?
Jāteic, ka arī šajā gadījumā es priekšroku dodu fiziskajam formātam. Varbūt tam ir kaut kāds sakars ar manu vecumu. (Smejas) Man patīk turēt rokās bukletu, sajust tā smaržu, palasīt un redzēt darbu, ko grupa ir ieguldījusi tā tapšanā. Ne tikai muzikālā ziņā, bet novērtēt visu kopumā – dziesmu tekstus, CD noformējumu, to, kā tas viss sader kopā. Tādējādi var sajust, ka mākslinieks savam klausītājam cenšas sniegt vairāk.
No otras puses, domāju, tas ir labi, ka pastāv arī šī lejupielādēšanas iespēja, jo mūziku var paņemt līdzi un klausīties, dodoties it visur. Ierīces ir tik mazas, viegli pārnēsājamas, var veidot lielas muzikālās bibliotēkas. Taču domāju, ka tie cilvēki, kuri mūziku klausās tikai lejupielādētā veidā, tomēr kaut ko zaudē. It īpaši, ja klausās grupas, kas vairāk piedomā par kopējo noformējumu.
Kā sokas ar taviem blakus projektiem, un vai tie šobrīd ir aktīvi? Varbūt arī taviem grupas biedriem ir blakus projekti? Ja ir, tad tev ir laba iespēja par tiem pastāstīt!
Jā, mani blakus projekti joprojām ir aktīvi, taču, tā kā man patlaban nav laika, ko tiem veltīt, darbs šobrīd ir pieklusis. Domāju, ka šoziem ierakstīšu trīs vai četras dziesmas ar katru no tiem. Divi, kuri ir vistuvāk realizācijai, ir mans black metāla projekts Vittra un dooma projekts Iswindh. Jans darbojas trīs citos projektos – jazz/ soul/ pop grupā Bly&Dahl, Plask!, kas spēlē mūziku bērniem, kā arī sci-fi rock grupā ar nosaukumu Operanaughts. Pārējiem šobrīd nav citu projektu.
Kuras ir labākās vietas, kur grupām uzstāties Zviedrijā?
Domāju, ka tie ir festivāli, jo tur ir vairāk publikas un tādējādi ir vieglāk likt klausītājiem sevi sadzirdēt. No cita aspekta raugoties, labākās vietas ir lielajās pilsētās – Stokholmā un Gēteborgā, kur pastāv iespēja uzstāties lielākai auditorijai.
Kā tu savieno muzikālās aktivitātes ar citām dzīves jomām – ģimeni un darbu?
Pirmkārt, man ir saprotoša un brīnišķīga ģimene, kas ļauj mūzikai veltīt tik daudz laika, cik vēlos. Protams, man arī ar izpratni jāattiecas pret viņu vajadzībām. Kamēr ir savstarpējs dialogs un mēs izpaužam savas jūtas, viss ir kārtībā.
Kā tas bija būt mūziķim Zviedrijā pirms 15 gadiem? Kas šobrīd ir citādi?
Tobrīd bija cita gaisotne, bija nedaudz vieglāk noslēgt līgumus ar ierakstu kompānijām un gūt to atbalstu, bet no otras puses, bija daudz grūtāk reklamēt savu grupu, jo nebija interneta un visur bija nepieciešami kontakti. Bieži vien kontakti tika uzturēti ar parastā pasta starpniecību un dažkārt pagāja krietni ilgs laiks, līdz sagaidīji kādu atbildi. Arī vietu, kur uzstāties, bija mazāk, tāpēc mazām grupām vienīgā iespēja spēlēt bija vietējos atpūtas centros, un viss bija vairāk tādā hobija līmenī. Šobrīd ir lielāka iespēja sasniegt daudz vairāk, spēlēt lielos klubos un festivālos un nav vajadzīgas arī tik lielas izmaksas, lai grupa izskatītos un izklausītos profesionāli.
Kādas ir nozīmīgākās problēmas, ar ko saskaras mūziķi Zviedrijā?
Domāju, tā ir konkurence ar citām grupām. Zviedrija ir ļoti liels spēlētājs mūzikas pasaulē, un šeit ir teju miljoni grupu un nav viegli ar tām sacensties un izcelties uz pārējo fona. Un ja tava grupa ir tikai viena no miljoniem, ir grūti vienoties par koncertiem, it īpaši labās vietās, un tikai retumis mazās grupas saņem atlīdzību par uzstāšanos. Turklāt, ja grupa nāk no valsts ziemeļiem, braucot uz Zviedrijas dienvidiem, kur atrodas lielākā daļa labo klubu, jārēķinās ar lielām ceļa izmaksām. Ja par uzstāšanos nemaksā, tas ir grūti. Savukārt, ja neuzstājas koncertos, ir sarežģīti piesaistīt mediju un publikas uzmanību. Tā ir dilemma, ar ko saskaras lielākā daļa grupu.
Kā tas bija būt metāla vai rokmūzikas fanam, kad biji pusaudzis? Domāju, tu labi atceries tos laikus, pirms šajā pasaulē uzradās internets.
Kad biju pusaudzis, es dzīvoju netālu no Stokholmas un katru mēnesi vēlējos redzēt kādu koncertu. Taču, lai par tiem uzzinātu, vajadzēja būt saviem kontaktiem, jo tikai lielākie pasākumi tika reklamēti žurnālos, bija flaijeri utt. Tobrīd man tas bija ārkārtīgi nozīmīgi - redzēt kādu iemīļotu grupu uzstājamies dzīvajā, jo tādu koncertu nebija tik daudz. Tagad, kad ir tik daudz grupu, kas spēlē n-tos koncertus, esmu zaudējis šī īpašā notikuma sajūtu. Protams, tas ir labi, ka mūzikas tirgus ir tik liels un pastāv iespēja redzēt vairāk grupu.
Es zinu, ka esi liels Somijas metāla mūzikas cienītājs, tāpēc izmantošu iespēju tev ieteikt kādu lielisku atmospheric rock/metal grupu Teardown (http://www.teardownband.com/). Šā gada martā viņi izdeva savu debijas albumu „Inner Distortions” un tā izplatīšana ir uzticēta tai pašai ierakstu kompānijai, ar ko sadarbojas Myrah – Inverse Records. Teardown šoruden būs Latvijā un kopā ar igauņu grupu Emphasis 25. oktobrī uzstāsies Liepājā, klubā Fontaine Palace un 26. oktobrī Rīgā klubā A Nice Place. Paklausies, viņi ir lieliski!
Jauka mūzika, iepriekš nebiju viņus dzirdējis un, tas tiesa, tajā var dzirdēt somu melanholiju.
Pastāsti par Myrah nākotnes plāniem!
Nākamais solis, protams, ir Baltijas tūre, ko mēs tiešām ļoti gaidām. Pēc tam ķersimies pie jauno dziesmu ierakstīšanas un uzņemsim vienu vai divus video klipus. Mums ir daudz plānu, tā kā esiet gatavi ne vienam vien jaukam pārsteigumam!
Myrah šoruden Latvijā sniegs divus koncertus - 4.oktobrī uzstāsies Jelgavā, klubā Melno Cepurīšu Balerija un 5.oktobrī Rīgā, Latvijas 1. Rokkafejnīcā Reiterna namā. Biļetes uz koncertu Rīgā iepriekšpārdošanā lētāk var iegādāties https://www.ticketshop.lv/site/events/view/350.
Vairāk par grupu Myrah:
Myrah oficiālā mājas lapa: www.myrahband.com
Facebook: www.facebook.com/myrahband
Youtube: https://www.youtube.com/user/MyrahSweden?feature=watch
Kā arī myrah@myrahband.com un patrik@myrahband.com
Foto: Publicitātes foto
