Lai arī britu alternatīvās mūzikas grupa Editors Latvijā praktiski pazīstama vien astoņus gadus, liela daļa viņu pirmo albumu dziesmu ar īpašo dzestri aktīvo skanējumu ir kļuvušas pazīstamas daudz plašākam mūzikas mīļotāju diapazonam kā vien tiem, kas Editors atceras kā vidusskolas smalkāko piedzīvojumu. Kā apliecinājums tam - Editors otro koncertu Latvijā apmeklēja sešpadsmitgadīgie, divdesmitsešgadīgie, trīsdesmitsešgadīgie un vecāki mūzikas mīļotāji.
Jau pirmais “redaktoru” albums, 2005.gada “The Back Room”, izkristalizēja grupas skanējumu, kur Joy Division ritmiskums un zemais vokāls mijas ar Interpol raksturīgo auksto ģitāru skanējumu, turpinot post-punk revival novirzienu. Pēcāk uz īsu laiku līdzīgas apvienības veiksmīgi vai neveiksmīgi pārpludināja mūzikas tirgu (kā veiksmīgākie vai kvalitatīvākie vismaz ar debijas albumiem izrādījās White Lies un Cut City), tomēr Editors kā Eiropas atbilde Interpol šarmantajam „Antics” pārņēma apvārsni un paņēma to vērsi pie vietām.
Tomēr daudziem cilvēkiem šī mūzika vēl aizvien neinteresē, jo, pavisam vienkārši derdzas Toma Smita vokāls. Arī slavenais mūzikas portāls Pitchfork vienmēr ir domājis citādi. Un visi līdz šim izdotie Editors albumi (arī trešais priekšpēdējais, kura skanējums papildināts Depeche Mode manierē veidotiem motīviem) no portāla kritiķiem nesaņēma ne īpašas uzslavas, ne augstākas atzīmes par knapu 6. Protams, kamēr suņi rej, karavāna iet tālāk, un Editors savā diezgan īsās dark indie rock karjeras laikā ir ieguvuši gan vairākus pirmās vietas albumu pārdošanas reitingos Lielbritānijā, gan kandidējuši uz Mercury Prize un balvu par labāko britu Brit Awards, un viņu šovi, tieši tāpat kā koncertzālē Palladium, ir pilni.
Kad Editors Latvijā uzstājās pirmo reizi, kas notika 2011.gada Positivus festivālā, easyget.lv rakstīja: “Kompozīcijā ar ģitāru sāpīgajiem kliedzieniem, kustīgo mūziku un enerģijas lādiņu, katrs prožektora zibsnis ir kā zibens izlāde, kura skaņas izpausme ir šī emocionālā mūzika.” Divu gadu laikā enerģijas un emocijas nav mainījušās. Tieši ierobežotās telpas dēļ sajūta otrdienas vakarā bija labāka kā brīvdabā, ņemot vērā lielākā klāstā atrādītās stroboskopisko gaismu variācijas, kas nevis atspīd pāri milzīgam tūkstošu pūlim, bet pa tiešo ritmiski metas tev sejā, Smits lokās un dedzīgākie klausītāji, saspiedušies desmit metru rādiusā no skatuves, teju vai gatavi dejot.
Editors skaņdarbiem piemīt izcila dramaturģija. Pūlis pie vecajiem gabaliem reaģē zibenīgi, jo tie arī iesākas ar motīvu un ir atpazīstami pārliecinoši, bet jaunākajiem gabaliem klāt nāk melanholija ievadā, atslābums un tad episks nobeigums. Īsāk sakot, izņemot viņu pēdējo albumu, episks nobeigums ir visam. Vai viss. Lai arī paši mākslinieki atzīst, ka “The Weight Of Your Love” ir viņu labākais veikums, cilvēki zaudē prātu un trinas viens gar otru tieši pie vecajiem, sirdij tuvākajiem gabaliem. Iespējams, Editors debijas albums "The Back Room" Latvijā ir kas vairāk kā tikai kārtējais ieraksts - kaut kas simboliskāks. Varbūt tas ir albums, kas, līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, šeit nonāk kā nākotnes mūzika, kā jauns solis pretī Eiropai un brīvībai. Varbūt tāpēc, ka ieraksts atgādina jebkuram laikam nepietiekami saņemtos un postpadomju bērnu neidzīvotos Joy Division kā jauneklības un pretestības apzīmējumu un velk paralēles kā jaunu kvalitātes apzīmējumu. Varbūt tas ir īstais laiks Latvijas radio ēterā, kur kopējā aina tajā mirklī ir patīkama un atzinību raisoša. Galu galā - Editors nāk mirklī, kad Rīgā zeļ deju vietas, un angļi tajās lieliski iederas...
Protams, Editors lirikas nespēj sastādīt konkurenci savam iedvesmotajam Ianam Kērtisam, tomēr motīvu šāviņš, tāpat kā ar Joy Division, ir nesaudzīgs. Perfekts, pat līdz vienmuļībai perfekts, tomēr to mirkli, kad ieskanas “Munich”, “All Sparks”, “Bones”, “Bullets”, „Escape the nest” vai melanholiski sintētiskā “Bricks and Mortar”, var aprakstīt vien klātesamība, troksnis, ko katrs mūzikas instruments dod ārā. Editors praktiski neatstāj nevienu kļūdas iespēju, izņemot vien pāris problēmu ar sīkiem skaņas defektiem, un tas pat reizēm ir garlaicīgi. Tomēr katrs grupas elements - vai tas būtu neizsīkstošais Eds Lejs (Ed Lay) pie bungām vai Rasels Līčs (Russel Leech) pie basa - katrs personāžs uz skatuves ir ar savu harismu, ko patīkami vērot pat tad, kad skan mīlestības pilnās, bet ne tik aizraujošās dziesmas no „The Weight Of Your Love”. Tam ir arī pierādījums – pēdējās plates gabali iezogas vien pāris koncerta sērīgajās atkāpēs, pārējā programma vēl aizvien pieder nu jau vecajam labajam, tīram tumšajam indirokam.
Foto: Editors Palladium. Foto (c) Deniss Hvostovojs
