Kinomategrāfiskās ievirzes koncertvakara sākumā - Jans-Peters Zontāgs ar audiovizuālu kompozīciju „Pacific Nocturne”, kas, lai gan mazliet triviālu koncepciju, tomēr atstāj paliekošu iespaidu. Skaņdarbā, kam cauri vijas sienāžu dziedājums, dominē nomācoša noskaņa – satiksmes trokšņu uzslāņojumus atgādinošās skaņas līdzinās kādas drūmas nākotnes atbalsojumiem. Lai neviens nesāktu protestēt drausmo skaņu gūzmas izraisīto negatīvo emociju iespaidā, „acu aizmālēšanai” izmantots video - uz saulrieta ainavas fona redzams kaleidoskopiski mirgojošs panorāmas rats, kas brīžiem griežas kā plastmasas vējrādītājs, brīžiem kā krāsaina ledene.
Caur instrumentiem noklātās skatuves biezoknim kā mežā, ik pa laikam asi iesaucoties, līdz bungu komplektam skatuves centrā nonāk frīdžeza bundzinieks Viljams Hukers. Izsaucieni pāraug melodijā, kas, pārlikta uz bungām, transformējas līdz nepazīšanai. Kad pievienojas arī Liudas Mockūnas un Edgars Rubenis, trio uzsāk huligānisku uz saksofona, ģitāras un bungu iespējamo skaņu trajektoriju ārdīšanu, apbrīnojamā kārtā neradot bojājumus to fiziskajā ietvarā. Ar dzejas lasījuma palīdzību Hukers sludina metrovilciena un ātruma vardarbības postu, kas pasvītro performancei caurstrāvojošo niknumu un ekspresivitāti, ko bundzinieks caur vibrācijām zāles mīkstajos krēslos burtiski iespārda klausītāju ķermeņos.
Par spīti šī koncerta elektroniskās mūzikas pārsvaram, vislielāko klausītāju atzinību izpelnījās Jaga Jazzist - deviņi mūziķi, kuri lieliski pārvaldot akustiskos un elektroakustiskos mūzikas instrumentus, skanējumu saliedē ar elektronisku skaņradi. Vērojot, kā ģitārists pārslēdzas uz saksofonu, cits ģitārists ar ģitāru plecos spēlē vibrofonu vai flautiste nomaina flautu pret eifoniju, radās iespaids, ka mūziķi perfekti no galvas atskaņo nošu partitūru, vienlaikus saglabājot dabiska plūduma improvizācijas iespaidu. Iespējams, ar fona attēlu, azartspēļu automātos redzamiem simboliem Jaga Jazzist vēsta - pēc mūsu priekšnesuma jūs sajutīsieties kā pēc lielā vinnesta laimēšanas. Stāvovācijas koncerta beigās liecināja, ka mūziķiem izdevies tos pārliecināt. Iespējams, ka šeit atkal pie vainas auditorijas biezajos krēslos mītošais anonīmais diriģents, kas pastiprināja kolektīva dinamiskā priekšnesuma faktūras – no melanholiskām apcerēm līdz straujiem virpuļiem – uztveri.
Interesantu atgriešanos pagājušā gadsimta mēmā kino tradīcijās piedāvāja komponisti Fils Nibloks un Neits Jangs. Pirmais - Fils Nibloks etnogrāfiska kino pavadījumam piedāvāja minimālistisku skanējumu. Čelliste Guna Āboltiņa izpildīja komponista skaņdarbu „FeedCorn Ear”, kas būtībā sastāv vienīgi no vienmērīgu uz čella ar lociņu lēni vilktu skaņu slāņiem, tādējādi papildinot kino ekrānā vērojamo zvejnieku nodarbju nesteidzīgo plūdumu. Zvejas tematika, šoreiz gan latviešu aktieru tēlojumā, bija vērojama arī koncertvakara noslēgumā – Neita Janga jaundarbā, kas radīts tieši šim festivālam kā pavadījums Rūdolfa Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” ekranizācijai. Salīdzinot ar iepriekšminēto Filu Nibloku, šo varētu nosaukt par programmatiskāku muzikālo aranžiju, kurā ar elektronisku skaņu un trokšņu palīdzību tika radīts filmas varoņu izjūtu un draudīgās atmosfēras attēlojums.
Foto: Neits Jangs festivālā Skaņu mežs 2013. Foto (c) Ingus Bajārs
