Intervija nolikta Grand Palace Hotel zālē, kurā ap trijiem palēnām pulcējas žurnālisti. Lidmašīna kavējas un intervija tiek pārcelta aptuveni par stundu. Tikām telpas interjers ievada teju aristokrātiskās noskaņās. Un, liekas, ne velti, jo mūziķa dzimtas saknes ietiepjas varenā un senā īru dzimtā. Fonā skaļi savā valodā sarunājas papagaiļi, kaut kur attālu ieskanas Bēthovena klavierdarbu motīvi. Un nu jau drīz ādas virsjakā iesteidzas arī gaidītais mūziķis.
Likumsakarīgi, pirmie jautājumi, kas tiek uzdoti attiecas uz mūzikas motīviem, kas pirmie nāk prātā pieminot Krisa de Burga vārdu – romantiskākajām mīlas balādēm. Viņš gan apgalvo, ka tikai 20 – 30% viņa kompozīciju būtu par tādām dēvējamas, pārējie esot stāsti, novērojumi un fantāzijas.
Arī par mūžīgo mīlestību taujāts, mākslinieks arī rauc pieri, bet uzsver, ka mīlestība, kas viņam saistoties ar sarkani rožaino krāsu, visbiežāk tomēr iezīmē, ciešās radniecīgās saites ģimenē. Ne velti ģimenes nopelni uzsverami, jo dzimta, kurā lielākoties tomēr izvēlēta militārā vai garīdznieku karjera, pret jaunā censoņa entuziasmu savulaik izturējusies piesardzīgi, taču nav mēģinājusi atturēt no šī nodoma.
Runājot par procesiem mūzikā, Kriss de Burgs bilst, ka viņaprāt labākās dziesmas popmūzikā sarakstītas 60. un 70. gados, kaut kas vēl iespējams tapis arī 80. gados. Galu mūziķis nonāk pie atziņas, ka tas, kas šobrīd top mūzikā nav nekā vērts, jo netop vairs spēcīgas, atmiņā paliekošas melodijas, uzvaras gājiens tagad komercijai un datora radītām kompozīcijām, bet visa lielā un patiesi lieliskā mūzika jau zudusi. Viņa sajūmumu izpelnās iepriekšējo laiku dižgari, tādi kā Bēthovens, Bahs, Čaikovskis un citi.
Vēstures studijas arī nav bijušas veltas, tās viņam tagad ir iespēja izmantot praksē, jo līdzās koncertiem viņš cenšas iepazīt arī vietas (valsts, pilsētas) vēsturi uz kuru dodas. Mūziķis uzsver, ka ir labs tūrists, tam jāpiekrīt, viņa zināšanas par Latvijas vēsturi ir galvas tiesu pārākas par tām brīnumainajām versijām, ko parasti šādās intervijās gadās dzirdēt. Taču ārpus ceļošanas viņš esot mājas dzīvē ļoti garlaicīgs un vienkāršs ģimenes cilvēks, kas brīvajā laikā lasa grāmatas, skatās filmas, ved bērnus uz skolu un tamlīdzīgi. Tiesa, piemīt viņam vājība pret antīkām mēbelēm un vīniem.
Jautājums, ko uzdevis žurnālists (kuram, spriežot pēc ārējā tēla, zīmolu padarīšana ir gana svarīga) mūziķi mazliet apmulsina – par to, kā viņš izvēlas drēbes saviem koncertiem. Galu galā, atbilde ir tieša un konkrēta – kas ir tīrs, to arī velku.
Jautāju straumes neizsīkst un intervijai dotās piecpadsmit minūtes izstiepjas teju divreiz garākas, māksliniekam pamatoti argumentējot, ka viņš taču tik ilgi licis uz sevi gaidīt. Nākamie koncertu plāni saistās ar austrumiem – Irānu, Turciju, kurās dzīvojot gana daudz viņa talanta cienītāju. Jāpiebilst, ka līdz ar to viņš kļūs par pirmo Rietumu mūziķi, kurš uzstāsies Irānā kopš 1979. gada revolūcijas. Noslēgumā viņš teic, ka jūtas laimīgs par to, ka valstis, kurās koncertēt, var izvēlēties pats un tūre nav pakļauta menedžera prasībām, tā arī piedāvājumam koncertēt Latvijā viņš piekritis ar prieku.
P.S. Rīt portālā easyget.lv varēs lasīt koncerta apskatu un skatīt fotoreportāžu!
