Arcade Fire – „Reflektor” [Merge]
Kanādas rokgrupas Arcade Fire ceturtais studijas albums „Reflektor” kļuva par galveno notikumu mūzikā vēl krietni pirms iznākšanas. Faktiski, kolīdz parādījās informācija, ka to producējis viens no šā brīža izcilākajiem elektroniskās mūzikas skaņu pārzinātājiem un leibla DFA Records dibinātājs Džeimss Mērfijs. Daudzi jau tad sāka minēt, vai Arcade Fire turpinās uzņemto kursu iepriekšējos albumos, vai plates skanējuma grožus būs autoritatīvi pārņēmis Mērfijs. Patiesībā nav noticis ne viens, ne otrs. Vairāk lasi albuma apskatā: http://www.easyget.lv/muzika/read/57618/!
Moonface – „Julia With Blue Jeans On” [Jagjaguwar]
Spensers Krūgs plašāk kļuva pazīstams kā grupas Wolf Parade (starp citu, šīs grupas pirmais koncerts bija kopā ar Arcade Fire 2003. gadā!) viens no līderiem, lai gan jau pirms tam darbojies vairākos projektos. Pēc Wolf Parade izjukšanas 2010.gadā Krūgs arvien vairāk pievērsies solo projektam Moonface. Jau tajā pašā 2010.gadā iznāca pirmais albums „Organ Music Not Vibraphone Like I’d Hoped”, kura nosaukums nav joks, bet gan atklāta patiesība – sākotnēji uz vibrofonu tendēto materiālu Krūgs beigās ierakstīja, par pamatu ņemot ērģeles. Savukārt šonedēļ iznākušajā albumā „Julia With Blue Jeans On” instrumentu klāsts ir vēl vairāk samazināts, atstājot vien klavieres un Krūga plašo balsi. 50 minūšu klavierkoncerts CD/vinila formātā varētu šķist mazliet garlaicīgi, un tiešām neko muzikāli inovatīvu šeit neatrast, taču albums ir tik emocionāli piesātināts, ka to grūti pat izteikt vārdos. Tēmas, kas aizskar vientulību, skumjas un nāvi, mūzikā nereti kļūst visai smagas un depresīvas. Tā tas nav šajā gadījumā. Krūgs drīzāk liek aizdomāties, cik svarīgi mēs esam viens otram, cik viegli mēs varam pazaudēt sevi, cik ātri spējam aizmirst galveno.
Los Campesinos! – „No Blues” [Wichita]
Ja tiktu rīkots konkurss „depresīvākā pasaules grupa, kas izklausās visoptimiskāk”, tajā jau kādas trīs balvas būtu izcīnījis Velsas kolektīvs Los Campesinos!. Arī savā jaunākajā albumā „No Blues” Los Campesinos! turpina spēlēt plašu un saulainu mūziku, kas piestāvētu vasaras festivāliem, un cilvēkiem, kas ar angļu valodu uz „Jūs”, pat prātā neienāktu, ka albuma tematika nav gluži tāda, ar ko uzlabot omu saulainā svētdienas rītā. Tajā pašā laikā šis albums tomēr atšķiras no iepriekšējiem diviem, kas lika domāt, ka grupa varētu būt sevi izsmēlusi. „No Blues” grupa izklausās sen nedzirdēti pārliecinoši, melodiski, brīžiem pat himniski. Viens no Los Campesinos! labākajiem albumiem karjerā.
Sky Ferreira – „Night Time, My Time” [Capitol]
Skajas Fereiras pēdējā gada laikā bijis tik daudz, ka grūti pat noticēt, ka „Night Time, My Time” ir 21 gadus jaunās meitenes debijas ieraksts. Sākot ar viņas pērnā gada milzīgo hitu „Everything Is Embarrassing”, turpinot ar presē plaši apspriestajām attiecībām ar DIIV līderi Zakariju Koulu Smitu (un abu kopīgo narkotiku skandālu), un beidzot ar albuma skandalozo vāciņu, uz kura Skaja redzama pusplika dušā. Starp citu, uz šādu albuma noformējumu uzstājusi pati Fereira. Tas, kā arī fakts, ka albums rakstīts vairākus gadus, neskatoties uz daudzu mūzikas industrijas cilvēku vēlmi to izdot pēc iespējas ātrāk, jau liecina, ka šis nav Lanas Del Rejas gadījums. Fereirai ir sava vīzija par mūziku, savi iedvesmas avoti, un tas vien „Night Time, My Time” piešķir popmūzikā ne tik bieži sastopamu individualitātes garšu.
Vēl šonedēļ:
Kalifornijas pankroka veterāni Bad Religion izdevuši, šķiet, pirmo šī gada Ziemassvētku albumu „Christmas Songs”. Pērn „Skaņu Mežā” pabijusī Laurel Halo laidusi klajā otro albumu „Chance of Rain”. Pēc 44(!) gadu pauzes ar jaunu albumu „Ready! Get! Go!” atgriezusies sešdesmito gadu grupas The Shaggs dalībniece Dota Wiginsa. Pārizdevumus piedzīvojuši Death Cab For Cutie 2003.gada ieraksts „Transatlanticism”, kā arī šī gada Phosphorescent izcili skaistais albums „Muchacho”.
Foto: Sky Ferreira – „Night Time, My Time”. Publicitātes foto