Chris de Burgh koncerta apskats

Šī recenzija savā ziņā būs īpašs veltījums tiem, no kuriem laiku pa laikam, rakstot par mūspašu vai mazliet tālākiem fliterīšiem, jebšu t.s. zvaigznītēm, gadījies saņemt rājienus, ka par daudz uz savu subjektīvo patīk/nepatīk gaumi paļaujos un nenovērtēju Kvalitāti, kas izpaužas varbūt man mazāk tīkamās muzikālās formās. Kvalitāte (ar lielo K) tomēr ir visai reta parādība un tad nu, lūk, piemērs, par mūziķi, kura radītie gabali manā ikdienas „play listē” neparādās, bet kura koncerta teicamo sniegumu nenākt prātā noliegt.

Svarīgākais, lai tas viss, kā mīlēja izteikties kāds no mūsu viedajiem valsts galvgalī stāvošajiem, „nāktu no iekšām” un ja tā, ja nav no paciņas „kā-tikai-labāk-publikai-iebarot” gatavots, tad viss notiek.

„Es ļoti priecājos būt atkal Rīgā,” uz skatuves uznācis, pārsteidzoši saprotami noskaita Kriss de Burgs. Ievadam pāris balādes uz ģitāras, pēc kurām mūziķis pārceļas pie klavierēm. Šādi pārceļojumi koncerta laikā notiek visai bieži, kaut, saprotams, ģitāras stīgas tiek skartas biežāk. Atsaucoties uz tikko notikušo koncertu Maskavā, viņš nojūsmojas par koncertu Kremlī un izskan divas balādes „Moonlight and Vodka” un „Natasha Dance”.

Vēl pēc brīža klāt arī teju hrestomātiskā kompozīcija „Lady in Red”, kuras laikā, ar ģitāru nokāpis zālē, de Burgs klejo starp skatītāju rindām, kāda dāma tiek pie bučiņas, kāda pie pāris valša apgriezieniem. Manāms, ka jūsmo ne tikai dāmas, kam astoņdesmitajos bija „ap divdesmitpieci”, bet arī tās, kam tagad.

Atgriezies pie klavierēm, de Burgs ķeras pie kompozīcijām no jaunākā, pirms pāris gadiem iznākušā albuma „Storyman”, vēsturnieks paliek vēsturnieks, un kā pirmā izskan romantisks veltījums blokādei – „Leningrad”, fonā uz ekrāna virpuļo krītošas lapas. Vēl no tā paša arī „The Grace of a Dancer”, jau ar britu tautas mūzikas elementiem. Pamazām viņam pievienojusies arī grupa – divi ģitāristi, bundzinieks un taustiņnieks.

Baltais skatuves fons arvien biežāk pārklājas video radītiem tēliem, brīžam visai salkaniem un pabanāliem – sniegotas virsotnes, dzeltenu puķu pļavas, saulrieti un tamlīdzīgi. Tas viss, protams, ir skaisti. Bet dabā.

Teju uzsaukuma formā, ap koncerta vidu negaidīti spēcīgi izskan „One World”, ar video, apokalipsi vēstošās noskaņās, kara un bombardēšanas ainām. Un liekas, arī pats mūziķis šajā visā ir daudz vairāk iekšā kā poētiski apcerīgajos gabalos, dedzīgi, aizrautīgi. Patiesi, nav jau tā, ka mūzika, kas šovakar izskan, ir tikai vieni vienīgi sieviešu raudamgabali. Brīžam gandrīz sešdesmit gadus sasniegušais mūziķis spriņģo pa skatuvi, ka maz neliekas.

Un tai pat laikā, neiztiek jau arī bez tādiem astoņdesmito gadu romantisko balāžu postamentiem kā „Missing You. Pasaules tautu mūzikas elementus ienes tādas kompozīcijas kā „Spirit” un austrumu motīvos balstītais „My Father's Eyes”.

Koncerta noslēgumā atkārtoti izskan „Lady in Red”, izsaucot zālē tik pat daudz sajūsmas, kā sākumā. Varētu jautāt, kur šajā visā tas, kas liktu novērtēt šo ar vārdiņu „Kvalitāte”? Jā, visai izteiktas astoņdesmito noskaņas, jā, romaņķika vispārākajā pakāpē, ne grama ikdienas cinisma un nav arī caciņu-dūdiņu dejotāju pie sāniem, kā tas pēc vidējā aritmētiskā aprēķina pieklātos mūsdienīgai popzvaigznei.

Bet, skatoties, kā koncerta beigās viņam izdodas panākt, ka kaut daļa zālē sēdošās publikas – tie, kas pie galdiņiem atnākuši baudīt Koncertu – dāmas kleitās, vīrieši uzvalkos, ar diplomātiem pie rokas, kundzītes pusmūžā un, ticiet vai ne, jaunieši arī, pieceļas un dejo un arī pats mūziķis pirmspēdējās dziesmas laikā vēlreiz nokāpj skatītāju zālē, nav vairs nekādu argumentu „pret”. Kamēr izskan pēdējā kompozīcija „The Snows of New York”, virs sanākušo galvām zāli klusi apceļo hēlija balons – globuss.

Visu kopā saliekot, varu teikt tikai vienu, koncerts bija nostrādāts godam.