Ierodoties Bena guļamistabā (tūres autobusā), uzmanību pievērsa mūziķa biezais sejas apmatojums, kam sekoja pirmais jautājums.
Vai piedalies Movembrī? (Movembris (moustache + november) – vīriešu veselībai veltīts mēnesis, kura laikā vīrieši un arī sievietes neskuj ūsas. - R.G.)
Nē, šogad nē. Ūsas speciāli audzēji iepriekšējos divos gados, bet šoreiz tā vienkārši ir sanācis.
Es arī šogad mēģinu, bet...
Redzu, bet īsti neaug... (smejas)
Svarīgākais ir žests.
Tieši tā.
Šī ir jūsu pirmā reize Rīgā.
Jā, pirmo reizi esam Latvijā. Mums savā ziņā ir nakts darbs, tāpēc ceļamies vēlu, kad ir jau tumšs. Jūtos mazliet slikti, ka vēl neko neesmu apskatījis. Bet ir prieks šeit būt. Iepriekšējais intervētājs man uzdāvināja šīs piespraudītes (Latvijas karoga bantītes - R.G.), cik noprotu, jūs šodien atzīmējat dienu, kurā 1919. gadā no Rīgas padzināt vāciešus un krievus. „That’s fucking awesome”. Esam ļoti pagodināti būt Latvijā tieši šodien.
Jūs par mūsu vēsturi jau zināt diezgan daudz!
Mums arī ir daži līdzīgi stāsti, kuros uzveicām angļus...
Atgriežoties nesenā pagātnē. Šīs vasaras beigās uzstājāties Redingas un Līdsas festivālā, vai drīkst apgalvot, ka tas bija viens no jūsu nozīmīgākajiem karjeras koncertiem?
Pavisam noteikti. Tas bija viss, ko no tā cerējām sagaidīt, un vairāk. Vienkārši satriecoši. Gadu laikā vērojām grupu sarakstu un vienmēr gribējām tur spēlēt. Pirmo reizi šajā festivālā uzstājāmies 2002. gadā un lēnām esam uzkāpuši līdz galvenajai skatuvei. Būt „hedlaineriem” bija sapņu piepildījums. Jau skolas laikā festivāla plakātos redzējām Nirvana un citas labi zināmas grupas, par vienu no mūsu mērķiem kļuva uzstāšanās uz galvenās skatuves. Paši pat vēl īsti neesam apjēguši to, ka tas tiešām notika. Eminems, Green Day un...Biffy Clyro?
Festivālā bija arī neliels starpgadījums ar Trentu Reznoru.
Iespējams, ka viņš vēlējās būt galvenais mākslinieks, bet galu galā tie bijām mēs.
Vai pēc koncerta viņu satikāt?
Nēēēē. Nēēēē. (Smejas). Viņas nevēlējās mūs satikt. Kaut kāda iemesla dēļ viņš tajā diena uzvedās kā mazs bērns uz izgāza žulti twitterī. Mēs tomēr pastāvam kopš 1995. gada, esam izdevuši sešus albumus un uzstājušies Redingas festivālā vairākas reizes. Tas bija diezgan stulbi. Varbūt viņam vajadzēja mazliet papētīt, pirms uzbrukšanas mums internetā. Mēs toties ieguvām lielu publicitāti.
Tā paša koncerta laikā Saimons aizdedzināja savu ģitāru.
Tas bija viņa Džimija Hendriksa moments, domāju, katrs ģitārists sapņo par ko tādu. Tā, starp citu, nebija pirmā reize, kad viņš kaut ko tādu izdarīja. Pirms vairākiem gadiem kaut kas līdzīgs notika vienā no Reading festivāla teltīm.
Vai ģitāra izdzīvoja?
Diemžēl nē, bet tā nonāks ļoti piemērotā vietā - Glāsgovas Hard Rock Cafe.
Biffy Clyro nav grupa, kura uz skatuves spēj nosēdēt mierīgi. Kas ir neprātīgākais, ko esat izdarījuši koncerta laikā?
Es pats nevaru ārdīties tik daudz, cik pārējie, jo sēžu aiz bungām, un kādam kārtība ir jāuztur. Dažreiz mēģinu izsist no ierindas pārējos ar smieklīgām sejas izteiksmēm, tā lai koncertos ir jautri, bet neko pārāk traku, tas lai paliek pārējiem diviem. Saimons ir salauzis kāju, lecot no pastiprinātājiem, kā arī vairākas reizes lecis pūlī. Džeims, kad Romā iesildījām The Rolling Stones, ar abām kājām iesprūda skatuves konstrukcijā un viņam kādā nesaprotamā veidā nokrita kedas, atlikušo koncertu viņš spēlēja basām kājām. Mēs mēdzam darīt trakas lietas, bet galvenais tomēr ir mūzika, tāpēc viss, kas notiek uz skatuves, ir tikai mūzikas radīto jūtu iespaidā, nevis speciāli tēlots.
Ir pagājis gandrīz gads, kopš izdevāt dubultalbumu „Opposites”, atskatoties atpakaļ, vai ir kaut kas, ko būtu darījuši citādāk?
Nē, nekādā gadījumā. Esmu ļoti lepns par to, ko esam izdarījuši.
Izdot dubultalbumu ir ļoti drosmīgs solis, it īpaši mūsdienās, kad tā nav bieža parādība.
Tieši tā. Kad sākām rakstīt „Opposites”, mēs pētījām dažādus roka dubultalbumus, un, ja godīgi, daudzi no tiem nav īpaši labi. Mēs vēlējāmies radīt dubultalbumu, ko būtu interesanti klausīties no sākuma līdz beigām. Domāju, ka tas ir izdevies. Tajā nav nekā lieka – nevajadzīgi garas dziesmas vai instrumentālas starpspēles. Atļāvāmies arī eksperimentēt ar dažādām neparastām skaņām.
Daudzas dziesmas ir kā radītas lieliem stadioniem. Piemēram, „Sounds Like Balloons” ir ļoti piemērota līdzi dziedāšanai. Kā ir jaunās dziesmas spēlēt dzīvajai auditorijai?
Lieliski. „Sounds Like Balloons” ir lielisks piemērs dziesmu masīvajiem piedziedājumiem, kas dzīvajā izklausās satriecoši. Tāpat arī „The Thaw” un albuma noslēdzošā dziesma „Picture A Knife Fight”. Pirmo reizi šo dziesmu spēku izjutu tieši tad, kad sākām tās spēlēt koncertos un publika dziedāja līdzi.
Bieži izpildāt arī vecākas dziesmas, piemēram, „57” un „Glitter and Trauma”, bet ir viena dziesma, ko jūsu koncertu sarakstos redzu diezgan reti, viena no manām mīļākajām Biffy Clyro dziesmām – „There’s No Such Thing...”
„...As a Jaggy Snake”. Jā, tā ir arī viena no mūsu visu iecienītākajām dziesmām. Spēlējam to valstīs, kurās esam pirmo reizi, tātad, visticamāk, varēs dzirdēt arī šovakar. Tā ir dziesma, kas ļoti labi raksturo Biffy Clyro būtību un trako skanējumu.
Esat pazīstami jau kopš bērnības, kā ir izdevies izturēt vienam otru visus šos gadus?
Savādi, bet mēs viens otram vēl projām patīkam. Es zinu, ka ir grupas, kuras dalībnieki viens otru ienīst un ārpus koncertiem laiku kopā nepavada. Mēs visi guļam šeit pat (tūres autobusa guļamistaba – R.G.), skatāmies dokumentālās filmas, daudz smejamies un labi pavadām laiku. Tas ir kaut kas līdzīgs ilgtermiņa laulībām, un viena no trim laulībām beidzas ar šķiršanos, vismaz Lielbritānijā. Kopā esam jau apmēram divdesmit gadus, zinām, kad likt kādu mierā, kad sniegt palīdzību, pat ja to neprasa. Protams, ir brīži, kad vēlamies viens otru nožņaugt, bet no tā izvairīties nevar. Smagākajiem posmiem esam tikuši pāri un šķirties nedomājam.
Šogad ir paveikts ļoti daudz. Lielisks dubultalbums, bijāt vieni no galvenie māksliniekiem Reading & Leeds festivālā, saņēmāt „uzslavas” no Trenta Reznora. Varētu teikt, ka esat viena no šā brīža aktuālākajam britu rokgrupām. Vai ir paši tā jūtaties?
Nē. Es dzīvoju nelielā dzīvoklīti Skotijas laukos, tur visiem ir vienalga, ka tavs albums ir sasniedzis pārdošanas tabulu virsotnes. Cilvēki tur ar uzslavām nemētājas un drīzāk cenšas tevi „noturēt pie zemes”. Tas ir labi un neļauj mums kļūt iedomīgiem. Es vēl joprojām nesaprotu, kā „Opposites” sasniedza nr. 1, jo, ja godīgi, mūsu mūzika ir diezgan „fucked up”. Mūsu jaunākais radio singls „Victory Over The Sun” mūzikas un ritma ziņā ir diezgan sarežģīts, bet cilvēkiem patīk, un par to priecājamies. Mēs nedomājam par Biffy Clyro kā „lielu” rokgrupu, tas nav mūsu mērķis. Ja grupa tā sāks domāt, pati mūzika kļūs par „sūdu”, negribam, lai tas notiek ar mums.
Foto: Biffy Clyro koncertā Palladium. Foto (c) Marina Ignatjeva
