Mūziķi viņi ir varen ražīgi un kopš 1980.gada laiduši klajā jau 50 albumus. Šis fakts, maigi izsakoties, lika doties uz koncertu ar pamatīgām bažām. Kvantitāte un kvalitāte, paši saprotat, nekas tuvu stāvošs parasti nav
Skatuve instrumentiem teju piekrauta, ir klavieres, lielākas un mazākas bungas, ģitāras, saksofons, ģitāras, lielāki un mazāki grabināmi un klabināmi instrumenti, flauta, un iespējams kaut ko visā šajā plejādē esmu aizmirsusi pieminēt. Tas viss, protams, netiek lietos vienlaikus, taču apvienībai piecu cilvēku sastāvā tas arī nav tik maz. Teicamas ir abas vokālistes, kuru sniegumu tiešām vērts izcelt, kaut arī pārējie grupas dalībnieki (starp citu, visi vienoti melnos tērpos) darbojas aizrautīgi.
Zāle gan aizpildīta tikai daļēji, taču sanākušie, manāms, ar grupas daiļradi nav jāiepazīstina. Jau pirmās kompozīcijas izsauc ovācijas, un šaubas, vai rīkot – šādu sēdošo koncertu bijis prātīgi. Mūzika iekustina, mudina dejot, nosēdēt grūti.
Brīžam ieskanas pa kādai akustiskai un smeldzīgai melodijai, taču kopumā pozitīvisms sit augstu vilni. Tā priecīgi un mazliet naivi, iespējams, ilgstoši klausoties, varētu pievienot arī piebildi – vienveidīgi.
