Aiz Lietuvas robežas esošās latviešu saliņas Sventājas dziesmas un deju mūzika ieskaņota jaunā albumā. Pagājuši trīs gadi kopš Ilmāra Meža producētā Sventājas teicēju dziesmu un stāstu albuma „Pa vējame es dziedāju” iznākšanas. 2010. gadā izdotā apjomīgā lauka ierakstu publikācija rezonējusi ar Māra Muktupāvela vēlmi spēlēties ar tradicionālo mūziku. Sadarbojoties ar daudziem Latvijas mūziķiem, tapis skanīgs albums „Sventava”. Dziedam un spēlējam tajā dzirdami Ilga Reizniece, Laimis Rācenājs, Ainars Mielavs, Aleksandrs Dmitrijevs, Uģis Prauliņš u.c.
Albums tiek atklāts ar Kristīnes Albužes dziedāto „Aijā, manu dumju prātu”, kas mūsu dzirdes atmiņai ar tajā iegravēto „Jauna mēness” versiju liek pretī elegantas intonācijas, izrotājumus un garšīgu izloksni. Cita Kristīnes Albužes un Ķērstas Balčus dziedāta dziesma „Es uzkāpu kalniņā” ņemta par melodijas un vārdu paraugu radošam aranžējumam. Visas iespēlētās dziesmas ir stāstošas un to priekšplānā ir teksts. Katrs dziedātājs ir īpašs. Laimis Rācenājs priecē ar izteiksmīgu, siltu izrunu un mīksto „l”. Dziedāšanas maniere un citi vokālie līdzekļi - kliedzieni, brēciens, svilpieni, palīdz uzturēt dzīvu stāstu. Sievietes ausīm tīkams ir vīriešu ansamblis „Ak, māte, māte” un „Es kāp uz augstiem kalniem”. Vīri neiztiek ar skaistajām balsīm, bet vienojušies izloksnē un teksta interpretācijā (īpaši „Es klosteri nodedzināš”). Ilga Reizniece piedalās ar balsi. Viņa dzied „Kur tu jāsi, smuks puisīti”. Ziemeļnieciskās pārdomu harmonijas un ģitāras iespēles liek dziesmu sajust kā gaumīgu pasaules mūzikas (world music) piemēru. Noskaņa, kas Ilgai piestāv.
Albumā labi saklausāma tā tapšanas gaita – aranžējumus veidojis Māris Muktupāvels, bet spēlē visi mūziķi, katrs iedziļinoties tik, cik tajā brīdī iespējams. Rezultātā brīžiem nerodas saskaņa. Mazliet traucē pārspīlēti simetriskā uzbūve, piemēram „Pūt, vējiņi” un „Ak, māte, māte” attīstībā trūkst plūduma. To nevar teikt par dziesmu „Vakaros, kad darbiņš beidzas”, kas pārsteidz ar patīkamu kokļu tembru un ir muzikāli, stilistiski saliedētāka, ar plūstošu attīstību. Klausoties albumu, dažādo instrumentu salikums lika saausīties vairākas reizes un domāt par tembrālu un stilistisku saderību. Bez bungām dažos skaņdarbos tīri labi varētu iztikt. Arī bass vietām ir pārāk skaļš vai pārlieku tumšs, piemēram, „Es kāp uz augstiem kalniem”. Jocīga šķiet arī doma nepārtraukti mainīt faktūru, ņemt nost un likt klāt instrumentus, lai panāktu kontrastu, mūzikas attīstību. Uzmanību piesaista vijoles skaņas. Lustīgā „Pūt, vējiņi” varianta ievadā vijole skan it krāšņi - izklausās kā balss.
„Valsim” un „Suktinim” no albumā iekļautajiem skaņdarbiem ir visinteresantākā vēsture. Abu pamatā ir 1988. gadā „laukā” veikts ieraksts – Sventājas kolhoza priekšsēdētājs un muzikants Miķelis Sležis spēlē vijoli, savukārt Māris Muktupāvels – harmoniju un ermoņikas. Agrāku laiku ieraksti ar mūsdienu ierakstiem populārajā un akadēmiskajā mūzikā tiek kombinēti jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Ja runā par tradicionālo mūziku, Valdis Muktupāvels atceras gadījumu, kurā folkloras ansambļa „Senleja” ieraksts „Zinu, zinu tēva sētu” ticis izmantots politiskas reklāmas veidošanā. Taču šī albuma skaņdarbi ir pirmā reize, kad tiek ņemts vairāk nekā pirms divdesmit gadiem veikts ieraksts. Negribas teikt, ka arhīva ieraksts „tiek izmantots”. Miķelis Sležis drīzāk tiek „uzņemts ansamblī” un spēlē kā solists. Citi mūziķi viņu kā solistu respektē. Viņi ciena arī tempa nobīdes un tām pielāgojas. Sākuma daļa gan „Suktinim”, gan „Valsim” ir gaumīga un enerģiska. Pievienojot „grūva veidotāju” – vienmērīgas pulsācijas basu, M. Sleža „Suktinis” pāraug no interesantas deju mūzikas par pavadījumu „šīberim”. Teiksim „šīberis ar etnisku elpu”, jo dinamikas audzēšanai dejas gaitā tiek pievienota gan stabulīte, gan dūdas.
Īpaši jāuzteic tas, ka albumā vienkopus dzirdamas mūsdienu tautas mūzikas skaistākās balsis – Ilga Reizniece, Ainars Mielavs. Jauki, ka liela daļa skaņdarbu ir dejojami: „Bez naudas” ar kantri vijoli brīnišķīgi iederētos jebkurā ballē, „Klau, gailis dzied” būtu piemērota mūzika Dziesmu svētku dejai. Tā ir kolosāli ilustratīva. Ne tikai vīrišķīgās atmosfēras, bet arī instrumentu ziņā – mazās bungas solo, ierakumos līdzi paņemamā mandolīna, pūšaminstrumenti (asociējas ar pūtēju orķestri), svilpošana – šis kopums rada bijušo vai topošo karavīru kompānijas atmosfēru.
„Sventava”, bez šaubām, ieved Sventavā. Kopīga atmosfēra tiek radīta jau ar jūras skaņu ainavu pirmās dziesmas fonā. Visu pavada stāsts – dziesmas runā par aktuālo un jautro no jauna puiša skatupunkta. Ievadā saklausāmas pārdomas, kurām seko balles trakulības, tiek piedzīvots karavīra ceļš, pēc kura atkal vieta mieram un pārdomām. Visvairāk albums ir tēlains! Tajā ir tēli. Šis pats karavīrs, kurš atklājas visvairāk. Neierasti tautas mūzikas albumā dzirdēt arī pašironiju, nav pierasts, ka latvietis rīkojas neētiski. Dziesmas „Bez naudas” teksts „bez zobiem un bez smaganām, ka tikai naudas čugulīts” parāda latvieti, kas arī kļūdās. Manās ausīs pat dūdas ieņēma tēlu – tās darbojas kā ilustrācija, simbolizējot drošo, pārliecināto karavīru.
Albums ir pietiekami skanīgs, lai pildītu anotācijā novēlēto ceļu – darīt Sventājas dziesmas populāras, lai tās turpinātu dzīvot arī mūsdienās. Ir ieskaņots vesels ducis Sventājas dziesmu apdaru, kas tautā jau pamazām tiek iemīļotas. Dažos mūzikas ierakstu veikalos albums jau bija izpirkts novembra beigās.
Foto: Publicitātes foto