Ar Simple Minds pirmoreiz iepazinos grupas grandiozās popularitātes norietā – deviņdesmito gadu vidū. Neapzināti un mana onkuļa dēļ, kas, konvertējoties mūzikas klausīšanās formātiem, maniem brāļiem pusaudžiem atdeva pa lentiniekam un pāris simtus lentu. Un man, īpaši beztiesīgam un neapzinīgam mazajam brālim esot, nekas cits neatlika, kā vien klausīties to, kam abi brāļi no guvuma gāja cauri, regulāri “garlaicīgāko” pārrakstot uz kaut kādiem Ace of Bace, Doctor Alban vai Latviešu mūzikas izlasēm. Tomēr vairākās lentās saglabājās tas astoņdesmito gadu popa šarms, kas valdīja ne tikai Padomju Savienībā, caur onkuļa legālām/nelegālām lentām ļaujot plūst Laid Back, Wham!, Status Quo, dažādām izlasēm un, visbeidzot, arī pa kādam Simple Minds ierakstam, kas tomēr ilgi vēl neasociējās ar kādu reālāku tēlu kā vien ar savādu grupas plakātu pie sienas no žurnāla “Mana”.
Palladium koncertzālē es, iespējams, esmu viens no jaunākajiem, kas atnākuši brīvprātīgi. Un sākotnēji liekas, ka personīgās muzikālās bērnības atmiņas tomēr patiesībā ir pakārtotas onkuļa gaumei un vecākā brāļa žēlsirdībai. Jo vēl ilgi pēc manas un Simple Minds pirmās tikšanās šīs dziesmas es ar neizskaidrojamu, dziļi bērnībā iesakņotu patiku izdzirdēju radio ēteros, lai gan uzreiz neatpazīstot izpildītāju un noturot tās par pavisam citām melodijām (piemēram, “Don't You Forget About Me” vienmēr likās kā INXS gabals, bet “Fiction Factory” izpildītais “Feels Like Heaven” vienmēr šķita tieši Simple Minds).
Varbūt tāpēc teju neviena melodija no tām, kas varētu būt bijusi tieši šajās bērnības lentās, nav palikusi prātā, kā vienīgo pierādījumu atstājot “Promised You a Miracle” un redzes atmiņā iespiedušos mirkli, savā abstraktajā bērnu angļu valodā uz lentas pašizgreznotā “vāciņa” rakstot “Simpl Minds”. Tomēr pats galvenais – atmiņas bija, un pamazām, caur radio tās ieguva formu un beigās – arī nosaukumu.
Tomēr mans stāsts ir tikpat abstrakts kā mana bērnības rakstīšana. Pavisam citus, neviltotus stāstus es redzēju Palladium koncertzālē 26.janvāra vakarā, veroties apkārt uz to tūkstoti trīsdesmitgadnieku, četrdesmitgadnieku, piecdesmitgadnieku. Redzot šīs smaidošās sejas, ir grūti neapjēgt, ka brīžiem nav lielāka prieka par jaukām atmiņām, un to pašu var teikt arī par Džimu Kerru un ar viņu kopā vēl aizvien spēlējošajiem, ilglaicīgajiem biedriem – Čārliju Bērčilu pie ģitāras un Melu Geinoru pie bungām. Lai arī Kerra un auditorijas dejošana vairs nav tik azartiska un brīžiem pat liek smaidīt tā, kā mēs smaidām par veciem cilvēkiem uz diskotēku deju zāles, tomēr tās ir veselas divas stundas teju visu lielāko hitu, kas izskanējuši no Simple Minds instrumentiem un Kerra vokāla, lai atgrieztu veselas divas desmitgades vairāku paaudžu nostaļģiju, prieku un, dažās zemēs, arī politisko apzināšanos. (Starp citu, šis vokāls vēl aizvien skan tikpat patīkami un dzidri, pat pēc 35 gadu ilgās karjeras, lai gan pēc dažām izdarībām skaidrs – Kerrs tomēr ir novecojis.)
Tomēr ilgi un pacietīgi līdz pašām divdaļīgā koncerta beigām gaidītais “Promised You a Miracle” skaņdarbs tā arī neizskan, apslāpējot manas tā jau smalkās ilgas pēc tās plaši aprunātās bērnības (nav dzirdama arī neviena kompozīcija no “Street Fighting Years” (1989), kas ar “Biko”, “Belfast Child” un “Mandela Day” priekšgalā vispār ir tāds U2 gaumē ieturēts politisks un, šoreiz jāpiekrīt, bezbēdīgam svētdienas vakaram Rīgā gan nepiemērots materiāls).
Tomēr iznākums ir skaists. Ļoti draudzīgs un nepiespiests, Kerram koķetējot ar publiku, grupai mums šķietami nedzirdami sarunājoties savā starpā un publikai turoties pie skatuves pat līdz pēdējam “Alive and Kicking” skaņdarbam, kad Simple Minds komanda starpbrīžu fona mūzikas pavadībā sāk gorīties pa skatuvi kā vidusskolas koncertā. Kaut kas tāds nav novērojams citām, šobrīd daudz aktuālākām hype apvienībām un mūziķiem, sniedzot tikpat perfektu koncertu, bet pārspīlējot ar izcilības kontroli un aizmirstot ikdienišķumu. Tomēr, par spīti tādai savādai, pat reizēm smieklīgai pieaugušo jautrībai, Simple Minds vienmēr pacilājošo un reizē nedaudz vienveidīgi nogurdinošo mažorā komponēto dziesmu pavadībā prātā iespiežas kāda tikpat pacilājoša, bet skumja doma – laba mūzika nenoveco, noveco vien cilvēki.
Foto: Džims Kerrs Simple Minds koncertā Palladium. Foto (c) Gunita Kļava
