Viens no pašmāju hiphop kustības pionieriem – Gustavo, kas jau kādu laiku ir pazīstams kā Arstarulsmirus, līdzšinējai nodarbei met mieru un vēl pēdējo reizi ar faniem tiksies Gustavo repertuāra koncertos Palladium februāra sākumā. Neilgi pirms „piecdiennieka” mūziķi aicinām uz sarunu, lai atskatītos mūziķa un hiphop scēnas pagātnē, kā arī iekrāsotu nākotnes vīziju.
Sāksim ar gaidāmajiem koncertiem. Pagājušā gada septembrī tev bija Arēnā Rīga koncerts „Noslēguma ballīte” un tagad būs pieci koncerti Palladium. Ar ko šie atšķirsies?
Jā, toreiz mani uzaicināja tur uzstāties, kad es jau vairs neuzstājos ar Gustavo repertuāru un zināju, ka pēdējie koncerti būs vēlāk – plānots bija decembrī, bet tad pārcēlās uz februāri. Principā tas bija tādā minimālā izpildījumā – hiphops savos pamatos. Biju es, dīdžejs un trīs bekvokālistes. Savukārt šeit ir pilna programma – pusotru stundu gara, 14 cilvēku pavadījumā. Būs gan daiļvokālu trio “Limonāde”, gan stīgu kvartets, gan ģitāra, gan taustiņi, bass, kontrabass, perkusijas, vibrafons, klarnete un protams DJ.
Kāpēc visi pieci koncerti ieplānoti vienuviet, bet ne plašākā mērogā?
Tīri praktisku iemeslu dēļ, jo Rīgā telpas spēj uzņemt vairāk cilvēku. Iepriekšējās tūres bija pa Latviju, taču gadījās vietas, kur vēl pašiem sanāca piemaksāt par uzstāšanos.
Preses relīzē rakstīts, ka gaidāmajos koncertos skanēs dziesmas no „Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā”, „3.elpa” un „Pilsētas portāls”, bet tev jau ir vēl viens albums...
„Pilsētas portālā” jau ir iekļautas dziesmas no iepriekšējiem albumiem, pārveidotās versijās, tā kā tur ir kompozīcijas no „Beidzot”. Turklāt koncertā būs arī tāds īss popūrijs, kura ietvaros ir tās dziesmas, kuras joprojām ir interesantas.
Minētajā preses relīzē pats trakākais...
Trakākais?!
Labi, skumjākais, proti, ka šī būs pēdējā reize repertuāram, kas ir tapis zem Gustavo pseidonīma.
Tur nekā skumja nav! (Sirsnīgi smejas) Zini, man tas ir tā, un es ceru, ka arī klausītāji to noķers, ka tas ir kā iet uz studiju un ilgi rakstīt albumu. Tad pienāk tā pēdējā diena, kad tūlīt tas albums tiks pabeigts. Man ir tāda sajūta, kā pirms izlaiduma, kad Tu esi ilgi gatavojies, mācījies un saproti, ka tālāk tu gribi iet citur.
Esi arī izteicies, ka ar hiphopu un repošanu nākotnē negribi nodarboties. Kādā virzienā dosies?
Ja tā ļoti vienkāršoti jāizsakās, tās būs dziedamas dziesmas. Dziesmas, kas ir domātas nevis man, bet cilvēkiem. Melodiska mūzika bez sitamajiem instrumentiem, minimālu basa daudzumu...
Vairāk uz „dzīvo” mūziku?
Jā, dažāda. Es domāju, ka būs arī kaut kas no elektroniskās mūzikas. Bet tā galvenā atšķirība ir motivācijā. Šajā gadījumā cilvēki, kas ir iesaistīti procesā, zina, kā mūzika ietekmē klausītāja psihoemocionālo stāvokli ilgtermiņā, un tas ir pamatuzstādījums, veidojot dziesmas.
Tā kā šis ir Gustavo posma noslēgums, parunāsim arī mazliet par pagātni. Sāki savu karjeru jau 1996.gadā, bet gan jau saknes meklējamas vēl senāk. Kurā brīdī aizrāvies ar mūziku un saprati, ka tas ir lauciņš, kurā vēlies darboties?
Sākumā ar mūziku nevis aizrāvos, bet mani „aizrāva”, ievirzīja mūzikas skolā, kad biju vēl ļoti maziņš. Pēc tam ap gadiem 13 draugu lokā mēs veidojām metāla grupu, pat vairākas, mēģināju arī apgūt ģitāru, bet neizdevās. Un tad jau vēlāk, iesaistoties grupā Fact kā saksafonists, tomēr savu saksofonu liku pie malas, pārgāju uz tekstu rakstīšanu un hip-hop.
Kā no ģitārām un saksofona cilvēks nonāk līdz hiphopam?
Mani hip-hops aizrāva jau 9.klasē. Tiku pie pirmajiem ierakstiem (tolaik vēl bija kasetes), kurus sāku mājās drillēt un iztēlojos, kā būtu, ja pats to darītu. Tas laikam deva iemeslu nokļūt tai kolektīvā, bet pēc tam interese realizācijā bija rakstīt tekstus.
Kā tu atceries Fact laikus no šodienas skatpunkta? Ar smaidu?
Tā... (Domā kādu brīdi.) Protams, ka atceros ar smaidu, ir ļoti daudz dažādu atmiņu. Tā ir pieredze. Taču tajā pašā laikā es arī pārvērtēju savu ieguldījumu tieši tajā cilvēciskajā aspektā grupas ietvaros... Pirmkārt, mēs bijām ļoti dažādi. Otrkārt, to gan es nevaru teikt par visiem, bet par sevi, es biju ļoti kategorisks savstarpējās attiecībās, līdz ar to veidojās ļoti daudz saasinājumu. Protams, ka tas viss arī atspoguļojās mūzikā. Tagad klausoties, atceros sevi tai laikā un to agresiju, kas nāca laukā.
Tad jau arī tie slavenie strīdi, kas tev vēlāk bija ar Ozolu, nebija uzspēlēti vai PR triks?
Nē! Turklāt tas jau notika arī Fact ietvaros.
Viens no uz tavu pusi vērstajiem apvainojumiem bija, ka „Gustavo strādā pārāk lēni”, un ilgi gaidījām arī debijas solo albumu, kas iznāca tikai 2004.gadā. Tu sevi raksturotu kā perfekcionistu mūzikā?
Jā. Bija ambīcijas, uzstādīts mērķis, varbūt tāpēc tas pirmais ieraksts tā ilgāk tapa. Jāsaka, ka es arī citus vērtēju diezgan strikti, bet pats sevi noteikti vēl striktāk.
Bija arī tā, ka ierakstīji kaut ko un tad pārrakstīji?
Kādā ziņā? Tas taču ir normāli radošā procesā. (Smejas)
Es domāju tādā ziņā, ka teju gala rezultāts tiek izmests laukā kaut kādu iemeslu dēļ.
Ja runājam par tekstiem, bija tā, ka es ierakstīju kaut ko un tad man vajadzēja laiku pašam saprast, vai tas ir labi vai nav. Vajadzēja, lai tas nostāv, un tad es saprastu – jā, tas ir labi, varam doties tālāk.
Kuru no saviem albumiem tu pats raksturotu kā albumu, kurš visgrūtāk nācis?
Laikam jau to pašu „Beidzot”. Bet... es īsti nevaru teikt, ka kāds no tiem albumiem būtu nācis tā baigi viegli, jo vienmēr ir bijis, ka es padaru kaut ko, tad ir pauze, tad atkal ķeros klāt, pārstrādāju. Vienmēr ir bijusi tāda kā izkāpšana no komforta zonas. Man pat nebija interesanti, ja man kaut kas sanāca uzreiz. Ja es zinu, kā kaut ko panākt, man vairs nav interesanti, nav izaicinājuma.
Pirms vairākiem gadiem tu producēji arī Prāta vētras albumu „Tur kaut kam ir jābūt”. Kā bija būt par galveno skaņu režisoru Latvijas populārākajai grupai? Pats arī guvi kaut ko kā producents?
Mūzika jau ir viena šķautne no tā visa kopuma, bet ir arī psiholoģiskais darbs – gan ar katru no šīm personībām, gan ar grupu kopumā. Ir jāatrod pieeja, kā komunicēt, kā paskaidrot savas idejas. Viss process man atkal lika mazliet pārvērtēt sevi, savu pieeju. Tagad atskatoties, es atceros daudzus brīžus, kur es biju ļoti strikts un noteikti varēju rīkoties citādāk.
Par to emocionālo pusi runājot, tai laikā klīda baumas, ka ieraksta procesā studijā bijušas teju divas karojošas puses...
(Smejas) Jā, tādas klusi karojošās. (Smejas) Kādu mēnesi pirms albuma pabeigšanas mēs apsēdāmies un norunājām – vai nu mēs ejam līdz galam vai nē, jo šādās pretkustībās mēs neko nepabeigsim. Un tad, kad bijām tā izrunājušies, viss kaut kā atslāba un tā lieta aizgāja.
Bet no producēšanas viedokļa? Tu jau pirms tam vairāk vai mazāk biji tikai ar hip-hop māksliniekiem strādājis, bet šeit pazīstama pop-rock grupa. Nebija bail sākumā?
Nē, bail noteikti nebija, jo no grupas es jutu lielu uzticēšanos. Piemēram, sākumā, kad piedāvāju variantus, kā varētu darīt, Roga un Mihelsons teica: „Dari, kā uzskati par labāku. Skaties pats, tā ir tava vīzija”. Un vīzija man bija.
Jau no paša sākuma?
Gandrīz, jā.
Nākotnē arī mēs varētu sagaidīt, ka tu producē kādu citu grupu ierakstus?
(Domā) Zini, nē. Tas, ar ko es nodarbošos, tur jau būs arī kolektīva veidošana.
Tas liek noprast, ka tev jau ir pietiekami daudz materiāla.
Ir tapis materiāls, bet galvenais, ka ir tapusi tā vīzija, kā to veidot. Mūzika un dziesmas ir tikai viena daļa, otra – kolektīvs un pieeja pašai mūzikas veidošanai. Tā būs kolektīva producēšana, tas nebūs mans solo darbs.
Kolektīvs, bet ar Arstarulsmirus vārdu?
Nu, tas nav tik būtiski. To mēs vēl procesā izdomāsim. (Smejas)
Vai varam jau šogad gaidīt kādu ierakstu?
Hmm... Nē, nu gaidīt varat! (smejas) Bet es šobrīd nevaru nosaukt kādus precīzus termiņus.
Mazliet vēl atgriežamies pie hip-hopa. Galu galā tu esi ieguvis daudz Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas. Starp citu, pats zini, cik?
Jā, kaut kur nesen lasīju, ka septiņas.
Gribēju vaicāt, kāds ir tavs skatījums uz šā brīža situāciju Latvijas hip-hop lauciņā. Noteikti taču esi kaut ko dzirdējis.
Ļoti minimāli. Tas, ko es esmu dzirdējis, jo pats biju iesaistīts albuma pabeigšanas procesā, ir Pikaso albums. Tur arī ir daļa muzikālo pavadījumu, kurus es viņam biju devis jau senākā pagātnē. Taču plašāk es nevarēšu atbildēt. Tiešām nezinu, jo pēdējos divus gadus neesmu sekojis līdzi.
Tad jautāšu, ko tu klausies tagad?
Klausos filmu mūziku. Mūziku, kas rada spilgtas, iedvesmojošas izjūtas, dzīvesprieku. Klausos arī koru dziedājumus. Vieglu mūziku, kas palīdz būt radošam.
Biju gaidījis, ka pieminēsi arī džezu. Šorīt pēc ilgāka laika paklausījos „3.elpa” un tur pāris gabalos jūtamas tādas džeziskas ietekmes. Varbūt kaut kas no tā gaidāms arī jaunajā projektā?
Nē, nē, džezs lai paliek hip-hopam. Lai gan man vispār nepatīk tādi žanriski iedalījumi pēc atsevišķu ritmu stilistikas un instrumentu skanējuma. Man tas absolūti nav prioritāri.
Kā nonāci līdz Arstarulsmirus? Nevar taču būt, ka jūs sanācāt kopā vienu vakaru un izdomājāt, ka Gustavo vairs nebūs Gustavo, Čižiks vairs nebūs Čižiks un Dūle vairs nebūs Dūle?
Nē, protams, tas nebija viena vakarā, tas bija ļoti ilgs process. Zini, kā - iet gadi, tu esi daudz ko piedzīvojis, nonācis pie secinājumiem un tad publisko tos, un visiem pēkšņi ir šoks. Bet viss šis process man sākās jau kādā 2006.gadā. Vēl pirms albuma „3.elpa”, kur jau bija tie pagrieziena momenti. Savukārt Arstarulsmirus nāca 2011.gadā.
Tam bija kaut kādi personiski motīvi?
(Pauze) Nu es biju šāds, šādi bija mani apkārtējie apstākļi. Un es sapratu, ja mani apkārtējie apstākļi, kādos es atrodos, nemainās, tas nozīmē, ka kaut kādos aspektos es nemainos. Man bija pašam sev uzdevums saprast, kuras ir tās zonas manā personībā, kuras nemainās. Vienmēr jau par sevi var teikt: „Nu tāds es esmu!”. Es sev uzdevu jautājumu, cik izdevīgi man par sevi tā teikt. Vai tā tomēr nav kaut kādu nevajadzīgu ieradumu kopuma aizstāvēšana, kas vienkārši paliek, jo to vieglāk sagremot, jo „es taču tāds esmu”. Es sapratu, ka man neinteresē šāds apgalvojums, man interesē meklēt, ko es varu sevī mainīt, lai pilnveidotos. Un Arstarulsmirus šajā gadījumā ir palīgs evolūcijai.
Jūs arī trijatā dibinājāt partiju „Skaistā nākotne”, par kuru gan tagad mazāk dzirdēts. Tas bija nopietni?
Tas bija nopietni! Tas ir ilgtermiņa projekts. Vai tur daudz kas gājis uz priekšu? Nē, process virzās lēnām, jo, lai plānotais realizētos, ir vajadzīgs cilvēku kopums ar līdzīgu redzējumu. Ir jābūt vienotiem kaut kādā laika nogrieznī, lai tikai izveidotu to kopīgo redzējumu, jo bieži vien ne tikai šeit Latvijā, bet arī citur pasaulē sanāk cilvēki, izveido kaut kādu kopīgu kustību, bet iekšienē valda ļoti dažādi viedokļi, par to, uz kuru pusi kolektīvam virzīties. Tāpēc, lai tas būtu tiešām kvalitatīvi, ir jāpaiet lielākam laika posmam.
Ar ko pēdējā laikā vēl esi bijis aizņemts?
Pamatā ar gaidāmo koncertu organizēšanu, kas sākās jau rudenī un prasījis ļoti daudz laika. Pirms tam, apkopoju informāciju, pašizglītojos...
Arī muzikāli?
Arī muzikāli, bet galvenokārt no zinātniskā aspekta. Kā mūzika ietekmē cilvēka psihi.
Varbūt vari pastāstīt kādu interesantāko atklājumu šajā jomā?
Tur ir ļoti daudz pētījumu, kam es gāju cauri. Piemēram, cilvēka iekšējo stāvokli, kas palīdz būt atvērtākiem vienam pret otru un socializēties, pieaugušiem cilvēkiem brīnumainā kārta visvairāk kultivē bērnu dziesmas. Savukārt vislielāko noslēgtību un atgrūdošu efektu rada patriotiskās dziesmas. Un te var aizdomāties, kāpēc. Tas tevi ieliek kaut kādā cilvēku grupā, kas ir nošķirti no citas cilvēku grupas. Tāpat ir daudzi pētījumi par to, kā mūzika iedarbojas uz cilvēku veģetatīvo nervu sistēmu, kura ir ārpus mūsu gribas, kuru tu nevari kontrolēt.
Šajā sakarā nesen piefiksēju, ka Joy Division ierakstus ļoti jocīgi klausīties labā garastāvoklī, gribas tikai bēdīgā...
... un tad tu nobeidzini to garastāvokli pavisam! (Smejas) Redzi, tā mūzika vienmēr ir virziens, tā vienmēr ved tevi kaut kur. Jautājums ir, vai tu to jūti vai nejūti. Un tad seko jautājums, vai man interesē iet tajā virzienā.
Runājot par pozitīvismu, nav mazliet bail kļūt tādam kā vienveidīgam?
Zini, šobrīd iedziļinoties šajā jautājumā un izskatot pašreizējo piedāvājumu, varu pateikt, ka tas ir TIK nepārstāvēts lauciņš, ka tas pat nav prātam aptverams. Te gan atkal mēs varam diskutēt par jautājumu, ko tu saproti ar vārdu „pozitīvisms” un ko es ar to saprotu. Jo es nerunāju par jautrām dziesmiņām, kas aicina mūs dejot un saka „Party! Party! Viss ir labi!”. Es runāju par tādu pozitīvismu, kas rada degsmi kaut ko radīt, kaut ko mainīt uz labu, palīdzēt citiem, dod dzīvesprieku. Kas liek novērtēt to, ka tu esi šeit, ka tu vari dot ieguldījumu.
Un nobeigumā par mērķiem. Esi teicis, ka publicitāte un slava tev nav svarīgākais, bet katram mūziķim taču ir kāds uzstādījums vai mērķis, ko gribas sasniegt. Kā tu tos formulētu?
Principā radīt kaut ko jaunu, piepildīt to tukšo nišu mūzikā, par ko runāju, kas nav pārstāvēta. Tas ir viens no tiem tuvākās nākotnes mērķiem, ko es vēlētos izdarīt.
Arstarulsmirus ar Gustavo repertuāra pēdējiem koncertiem uzstāsies koncertzālē Palladium no 4. līdz 8. februārim. Biļetes – ekase.lv
Foto: Arstarulsmirus. Foto (c) Gunita Kļava
