Jā, Studentu Paradīzes Gustavo koncerts, personīgi man, bija ļoti liela vilšanās. Muzikālā kvalitāte bija zem katras kritikas, pats izpildījums likās tāds samocīts, lielākā daļa publikas vispār nesaprata kas notiek uz skatuves un galvenais, ka tika spēlētas tikai jaunās dziesmas, kuras ar Gustavo vārdu var sasaistīt tikai tie, kuri viņu ir sākuši klausīties pēdējos gados.
Vienvārdsakot uz Palladium koncertu devos ar ļoti mazu cerību, ka koncerts būs izdevies. Un varbūt tieši tas bija faktors kāpēc es par koncertu joprojām esmu tik lielā sajūsmā. Bet par visu pēc kārtas.
Iesildītājs-DJ beidzot pazūd no skatuves. Bez lieka pompa uz skatuves uznāk mūziķi, mirkli vēlāk arī Gustavo un sākas ceļojums laikā un telpā. Pa pāris pantiem, un sekundes laikā es jau atceros katru dziesmas vārdu un dziedu līdzi. Liekas, ka tik nesen bija 2006. gads, kad Gustiņš Pulkvedī prezentēja savu jaunāko veikumu „Pa Pāris Pantiem/Viesības Viesnīcā”. Tas, ka Gustavo teiks pēdējā koncerta laikā, ka iepriekš nejuta īsti atdevi no publikas (pirms Pilsētas Portāla), uzskatīšu par maldiem, jo 2006. gada jūnija vakarā publika atdevās par visiem 200 procentiem. Tik ļoti atdevās, ka pats Gustavo satraukumā (vai varbūt bija cits iemesls) dziesmā „Šāda veida ainas” pazaudēja bītu un nojuka ar dziesmu. Tas protams tika profesionāli izlabots, bet šis starpgadījums piedeva īpašu šarmu un rozīnīti koncertam, un to atceros vēl joprojām. Un tieši šī iemesla pēc dzirdēt „Pa Pāris Pantiem/Viesības Viesnīcā” gabalus bija īpašs prieks. Lai gan esmu no tiem, kuriem Gustavo asociējas ar nopietnākiem un ne tik priecīgiem tekstiem, tomēr 2006. gada albums tika ļoti daudzas reizes klausīts no sākuma līdz beigām un lielākā daļa dziesmu automātiski iegaumētas.
Dziedot un dungojot līdzi sāku domāt – nu nē, nevar būt, ka Gustavo kaut ko laidīs arī no sava debijas albuma Beidzot (2002). Un par lielu pārsteigumu tajā brīdī sākās īsa retrospekcija no „Beidzot” – Jautājums, EVITA, Varbūt Tikai Mierinājums. Protams, ka gribējās dzirdēt pilnībā visu „Beidzot” un vēl piedevām dziesmu „Pohas”, bet loģiskais saprāts tomēr signalizē, ka tas tā nebūs, jo koncertē tomēr ex-Gustavo un maksimums, kas mūs sagaida ir īss un konkrēts kopsavilkums par aizvadītajiem gadiem.
Pēc retrospekcijas Gustavo pazūd no skatuves, lai pēc mirkļa atgrieztos jau žaketē un tauriņā un paziņotu, ka sākusies „Pilsētas Portāla” daļa. Dziesma Testaments, Parasti Pārdomu Saraksti kombinācijā ar fona video aizved citā realitātē. „Vecā” Gustavo dziesmas liek aizdomāties par emocijām, kuras bija aktuālas tajā brīdī, kad klausījos šīs dziesmas pirmo reizi. Un tieši tas man likās interesantākais šajā „pēdejā” koncertā – tas, ka Gustavo pa lielam ir palicis tāds pats kāds viņš bija pirms 12 gadiem. Atrast kopsaucēju viņa jaunajā būtībā un dziesmās, kuras tika radītas vairāk kā pirms 12 gadiem ir nevis māksla, bet būtība. Nedaudz, protams, pietrūkst viņa kategoriskums, kas tagad kļuvis tik ļoti slideni pareizs domu izklāsts, ka vārdi pat īsti vairs neko nenozīmē. Negribu teikt, ka tā ir tukša demagoģija, bet tas, ko Gustavo runā ir tik pareizi un reizē arī tik sausi, ka tas vairs nav viņa viedoklis, bet gan daudzu gudru mācību kopsavilkums. Un tā atkal bija, praktiski, vienīgā lieta, kas mani nedaudz kaitināja visa koncerta laikā – tā centība būt tik pareizam, pareizi sakārtot vārdus un domas un izklāstīt ideju. Uz koncertu klausītāji tomēr pamatā dodas, lai klausītos mūziku nevis
pašatklāsmes par garīgo pasauli. Pietrūkst tā dumpinieciskā un kategoriskā Gustiņa, kurš var pastāstīt gan par „Ielu Dzīvi”, gan Ozolam uzbraukt.
Pēc „Pilsētas Portāla” sākas trešā daļa, atkal neformālā. Gustavo jau ir iesildījies, publika arī. Uz skatuves kāpj Čižiks un publika spiedz aiz sajūsmas. Nesaki hop, pirms neesi pateicis hip-hop – Čižiks ar savām interesantajām deju kustībām aizrauj skatītāju pirmās rindas un beidzot gan Gustavo, gan Čižika acīs var redzēt īstu aizrautību un prieku. To momentā sajūt arī publika un šī savstarpējā enerģijas apmaiņa turpinās visu dziesmu. Nedaudz vēlāk, kā viesmākslinieks uz skatuves kāpj Aleksandrs Volks un nospēlē vakara muzikāli spēcīgāko dziesmu Everestā. Vēl pāris „jaunās” dziesmas un divu stundu garais koncerts izskan. Uz bis tiek atkārtoti nospēlēta „Dziesma Manai Pilsētai”, kura, manuprāt, tomēr labāk skan Kurta un Krii izpildījumā. Priekškars.
Ir aizvadīts pirmais no pieciem pēdējiem Gustavo repertuāra koncertiem. Ar ko tad man īsti patika šis koncerts? Ar fantastiski kvalitatīvo un skaisto muzikālo pavadījumu. Ar lielisko dziesmu aranžējumu. Ar „veco” un „jauno” repertuāru. Ar mākslinieku atdevi. Ar viņu enerģiju. Un, protams, ar Gustavo. Šis Gustavo koncerts ir tieši tāds, kādam ir jābūt pēdējam koncertam – atskats uz padarīto, savu muzikālo spēju parādīšanu un pavisam nelielu cerību, ka nākotnē būs vēl. Ardievu, Gustavo.
Foto (c) Gunita Kļava
