Mūziķiem, lai veiksmīgi darbotos tā sauktajā „singer-songwriter” lauciņā (neatkarīgi, vai tā ir folkmūzika vai kantri, vai vēl kas cits), ir jāpiemīt stāstnieka talantam. Ohaio dzimušajam mūziķim Markam Kozelekam, kurš ar dažādiem projektiem neuzkrītoši, bet pacietīgi un konsekventi ir izdevis ierakstus jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, tāds piemīt, un to mēs vienmēr esam zinājuši. Taču savā jaunākajā Sun Kil Moon ierakstā „Benji” Marks sit starp acīm jau ar pirmajām dziesmas „Carissa” rindiņām.
Albums „Benji” ir vispersoniskākais Kozeleka karjerā, brīžiem pat šokējoši atkailināts un intīmām detaļām pārbagāts. Taču šis nav tas gadījums, kad kāds pie sestās viskija glāzes sāk klāstīt lietas, par kurām kļūst neērti viņa vietā. Marks stāsta (un brīžiem tiešām stāsta, nevis dzied!) par notikušo, perfekti sabalansējot traģisko ar skaisto, nopietno ar smieklīgo, turklāt pateicoties savam balss tembram, tas tiek darīts šķietami absolūtā mierā, it kā no malas. Bez vēlmes šokēt, pārsteigt vai nokļūt uzmanības centrā.
Interesanti, ka sākotnēji Markam nemaz nav bijusi uzmācīga doma radīt šādu atklātu ierakstu par savu dzīvi un tajā sastaptajiem cilvēkiem. Sākumā radusies dziesma „Truck Driver” par tēvoci, kurš nomira savā dzimšanas dienā, iemetot ugunskurā aerosolu un aizdegoties. Neilgi pēc tam 35 gadu vecumā nomira Marka otrās pakāpes māsīca („Carissa was 35 / You don’t just raise two kids, take out your trash and die / She was my second cousin / I didn’t know her well at all”), kurai par godu tapa viens no izcilākajiem albuma skaņdarbiem „Carissa”, un maisam gals bija vaļā.
Visapbrīnojamākais albuma trumpis ir Kozeleka spēja šos stāstus sabalansēt „baltajā / melnajā”, kā tas dzīvē arī notiek. Pēc skumjā stāsta par Karisu, kura jau 15 gadu vecumā palika stāvoklī, un dzīve viņu netika lutinājusi, seko dziesma, par kuru visu izsaka jau tās nosaukums „I Can’t Live Withot My Mother’s Love”, kur nu vēl rindiņas „My mother is seventy-five / She’s the closest friend I have in my life” (Marka māte dziesmu nodēvējusi par skaistāko dāvanu savā mūžā). Pēc ne mazāk traģiskā stāsta par tēvoci „Truck Driver” seko dziesma „Dogs” par pirmo pieredzi seksā („Mary Anne was my first fuck / She slide down between my legs / And oh my god she could suck!”) un albuma visjautrākais skaņdarbs „I Love My Dad” par ar ļoti interesantu raksturu apveltīto tēvu.
Taču vissaldāko ēdienu Marks pataupījis albuma noslēgumam. „Benji” pirmais singls un vienlaikus nešaubīgi vistumšākais, pat depresīvais skaņdarbs „Richard Ramirez Died Today Of Natural Causes” nav tikai stāsts par astoņdesmito gadu bēdīgi slaveno Kalifornijas maniaku Ričardu Ramirezu, kurš nomira tikai pērn cietumā no vēža radītām komplikācijām. Tā ir dziesma par novecošanu, par tās izraisītām slimībām un problēmām („I got a naked prostate and I got a bad back / When I fuck too much I feel like I'm gonna have a heart attack”), par bailēm, par spilgtām atmiņām no pagātnes, kas kā fotogrāfijas atrodas mūsu prātos.
Turklāt jau atkal – pēc šī uz minimāla akustiskās ģitāras ritma balstītā izteikti melnā gabala seko viens no skaistākajiem albuma mirkļiem – dziesma „Micheline” par „mazliet lēno” kaimiņu meiteni Maikelīnu, par draugu Bretu, talantīgu ģitāristu, kuram atklāja audzēju smadzenēs, un mīļo vecmāmiņu. Ak, jā, vēl taču albuma lielākais hits – „Ben’s My Friend”, kurā savu ne tik veiksmīgo karjeru Marks draudzīgi salīdzina ar sava tuvā drauga, daudzu „divdesmit gadu jaunāku meiteņu” elka Bena Gibarda (The Postal Service un Death Cab For Cuties līderis), ar ko iepazinies kādā festivālā Spānijā 2000.gadā.
Šajā sakarā es Marku Kozeleku varu nomierināt – tik izcilus albumus nav ierakstījis pat Bens Gibards! Taču diezin vai tas vispār Kozeleku var „mierināt” vai „satraukt”. Viņš vienkārši uzspēlē ģitāru, izstāsta stāstu un raksta nākamo, iespējams pat nenojaušot, ka ir radījis savas karjeras monumentālāko ierakstu.
Foto: Publicitātes foto
