Vai spēju sacerēt un muzicēt esi izkopusi skolojoties vai apguvusi pašmācības ceļā?
Es mācījos mūzikas skolā, bet tur neesmu mācījusies ne sacerēt, ne arī spēlēt ģitāru vai dziedāt. Tas, ko es mācījos, bija spēlēt flautu. Bet to, ko es daru tagad, to neesmu mācījusies. Bet mūzikas skolas fonam noteikti ir kāda ietekme, bet grūti pateikt, tieši kāda.
Vai rakstot mūziku, tev noder arī mūzikas skolā iegūtās praktiskās zināšanas? Piemēram, pierakstīšanā?
Varbūt... Īsti nē. Ja es rakstu pie klavierēm, tad es pierakstu akordus, bet ģitārai ne teksti, ne akordi nav pierakstīti. Viss ir galvā! (Smejas.)
Un kā šobrīd ir ar flautu?
Es ļoti, ļoti ilgi nebiju spēlējusi - kādus četrus, piecus gadus. Un nupat, pāris nedēļās atpakaļ es nodomāju, ka jāpamēģina. Izspēlēju savus mūzikas skolas laika eksāmena gabalus, un nodomāju – īstenībā diezgan normāls instruments!
Vai nebija viss aizmirsies?
Nē! Vispār necik. Tie pirksti, viņi paši... Man ir sajūta, ka es nevarētu spēlēt, bet rokas visu atceras. Vienīgais, nav uzkačāta tā elpošana, nevar tik ilgi izvilkt kā kādreiz.
Forši! Tad tas jāizmanto!
Par to es nezinu. Man tas instruments tā ne pārāk, jo... Es nezinu, es nemāku viņu izmantot. Ja man kāds piedāvātu spēlēt orķestrī, es varētu spēlēt orķestrī. Bet pati priekš sevis...
Savu mūziku publiski sāki spēlēt, sadarbojoties ar I Love You records. Bet kā vispār sākās tavas mūziķes gaitas?
Man atslēga šķiet tas, ka es uz pusgadu aizbraucu uz Dāniju, uz Tautas augstskolu. Mūsu skolu sistēma man bija iedevusi baigo nepatiku, un man likās, ka es nekad neko ar to negribu saistīt, jo viss ir kaut kādā konkrētā rāmī, ir tikai tā, kā ir jābūt, un tikai tā ir pareizi. Un tas, ko tu gribi darīt, tā vispār nevar būt. Es aizbraucu uz Dāniju, man parādīja, ka ir daudz un dažādi veidi, kā darīt lietas. Kad atbraucu mājās, bija janvāris, man īsti nebija kur likties, un tas dzīves posms bija tāds, ka viss sakrājies... Pavasaris, vasara – un es sāku rakstīt. Tas nevienā brīdī nebija ar domu, ka mani aizvedīs tur, kur esmu šodien. Es rakstīju sev, tā kā dienasgrāmatu. Es pat nezinu, kāpēc man likās, ka tas ir jāliek internetā, lai kāds to var klausīties, tiešām nezinu, kā tas sanācis. Tādā ziņā tīmeklis ir labs medijs, kurā izpausties.
Ģitāra pievienojās tobrīd vai ģitārspēle bija apgūta iepriekš?
Nē, ģitāra man bija kopš sešpadsmit gadu vecuma, bet smukuma pēc. Kad es sāku rakstīt, es sāku mācīties spēlēt. Tas notika vienlaicīgi, tāpēc tas bija arī ļoti interesanti.
Vai līdzās mūzikai nodarbojies ar vēl kādu mākslas veidu? Ar ko tu vispār tagad nodarbojies?
Šobrīd es studēju antropoloģiju, pēdējais gads – jāuzraksta bakalaurs. Bet paralēli tam... Dažreiz man uzrakstās kāds dzejolis. Pati arī esmu uzzīmējusi sava albuma vāciņu. Vēl man ļoti patīk fotografēt. Ikdienas nieciņi. Pa lielam ar mūziku arī tā ir. Ja man šobrīd prasītu, Alise, kas tu esi? Es neteiktu, ka esmu mūziķe vai ka tā ir mana profesija. Es to daru, jo man tas ir interesanti, un ja tas aizved kaut kur tālāk, kā piemēram tūrē, tad tas ir vēl interesantāk.
Tev ir izveidojusies saikne ar skatītājiem un sekotājiem, tu sarunājies ar cilvēkiem. Ja ne mūzika, kas būtu tavs medijs?
Man likās, ka tā būs fotogrāfija. Es pat sāku mācīties. Bet tad es sapratu, ka līdzīgi tāpat, kāpēc es nemācos spēlēt ģitāru vai dziedāt, kaut kādā ziņā man patīk atklāšanas burvība, kad tu pats atklāj lietas, nevis tev kāds parāda, kā ir jābūt. Tas atņem nejaušības iespēju, brīvību. Man gribas aizbēgt no tiem, kas saka, ka tā ir jābūt un viss.
Aizbēgt no mācīšanās?
Tāpēc man ļoti patīk antropoloģija, tur nekas nav pareizi vai nepareizi.
Kas tu būsi, kad tev būs bakalaura grāds?
Es būšu antropoloģe. Es nezinu. (Smejas.)
Ko dara antropologs?
Antropologs ir zinātnieks visādās sociālās struktūrās - sabiedrības, kultūras... Antropologs var darīt visu! Zinu, ka daudzi antropologi iet strādāt reklāmā. Bet man šī studēšana ir kā ieguldījums sevī. Man ir interesanti, man šķiet, ka tas man kaut ko dod cilvēcības plāksnē.
Kur ārzemēs esi koncertējusi? Un kādas vispār ir galvenās atziņas par latviešu mūziķu izlaušanos ārpus valsts robežām?
Igaunija, Vācija, Austrija, Šveica, Ungārija, Zviedrija, Somija, Portugāle, Francija... Ārprāts, cik daudz! Kāda bija jautājuma otrā daļa?
Kādas ir galvenās atziņas par latviešu mūziķu izlaušanos ārpus valsts robežām?
Es nezinu. Laikam mana atziņa ir, ka pa lielam viss ir nejaušība. (Aizdomājas.)
Tu droši vien jūties citādāk, koncertējot ārzemēs, vai arī nē?
Protams. Tāpēc, ka es nekad nezinu, uz kurieni es braucu, kāda būs tā vieta, es nevaru zināt, kas atnāks, vai vispār kāds atnāks, vai viņi klausīsies... Latvijā apmēram ir skaidrs – tu spēlē tur, un tev apmēram ir skaidri visi aspekti par to, kas tur var būt. Tāpēc ārzemēs tas ir ļoti satraucoši, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti aizraujoši, un mani pārsteidz tas, cik daudz un dažādus interesantus un pretimnākošus cilvēkus esmu satikusi. Prātam neaptverami!
Un kāda ir auditorija? Ar to ir bijuši pārsteigumi?
Mans pārsteigums ir tas, ka viņi tiešām sēž un klausās. Man likās, ja tu aizbrauc uz kādu citu valsti, tur noteikti būs citādāka klausīšanās kultūra. Es aizbraucu uz Dāniju, spēlēju pirmo koncertu un kaut kādā brīdī mani pārņēma panika, jo visur apkārt ir tāds klusums, ka šķiet, ka visi ir aizgājuši projām. Bet visi sēž un klausās!
Kādas ir atšķirības starp taviem klausītājiem Latvijā un ārzemēs?
Droši vien tas, ka Latvijā, tie kas atnāk uz koncertu, zina, uz ko atnākuši. Ārzemēs viņi nezina, uz ko ir atnākuši.
Man ir informācija, ka tev atkal gaidāmi koncerti Vācijā?
Jā, laikam. Man šobrīd par to īsti nav konkrētas informācijas, bet tā kā iznāk albums, būs arī tūre.
Albums iznāks Vācijā?
Jā, un Austrijā un Šveicē arī.
Kādā valodā tas būs?
Angliski. Tas ir tas pats albums, kas jau ir iznācis Latvijā. Viņš vienkārši iznāks Vācijā, viņu pārizdos.
Vai valodai mūzikā ir nozīme? Varbūt uzskati, ka nozīme ir tajā, kā stāstu pasniedz caur intonāciju, melodiju?
Valodai noteikti ir liela nozīme. Latviski es nedziedu pārāk bieži, bet, kad es dziedu savas latviešu dziesmas, vienmēr ir pilnīgi citādāka sajūta, tā ir daudz atklātāka. Tā ir daudz lielāka uzdrīkstēšanās, tas ir tiešāk, un visi tevi saprot.
Tad ārzemēs tas ir otrādāk?
Ārzemēs tas ir otrādāk. Tas ir interesanti. Spēlējot ārzemēs, es mēdzu nospēlēt arī latviešu dziesmu, un tad man nāk smiekli, jo liekas, ka dziedu izdomātā valodā. (Smejas.) Man arī cilvēki saka, ja dzird mani dziedam latviski, ir citādāk, ka balss izklausās citādāk un viss ir citādāk. Man pašai arī tas tā ir. Bet Latvijā dziedāt angliski savā ziņā ir kā paslēpties, kur varbūt daudzi cilvēki tekstā vispār neklausās. Tad ir sajūta, ka tas nav tik tieši.
Kā tu domā, ko jūt tavi ārzemju klausītāji, kad dzird tevi dziedam latviski? Vai viņi saņem vēstījumu?
Es nezinu, tiešām nezinu. (Smejas.) Es vienmēr domāju, kā viņiem liekas, pēc kā tā valoda izklausās. Cilvēki ir nākuši klāt un teikuši, ka dziesma latviski ir patikusi visvairāk. Es nezinu, kā būtu, ja es visas dziesmas dziedātu latviski.
Kā ir tad, kad tu pati klausies dziesmas tev nesaprotamā valodā?
Es ļoti maz tādas klausos, jo īstenībā teksta puse man ir ļoti svarīga. Dziesma man var nepatikt, bet, ja patīk teksts, tas ir nozīmīgi.
Vai tev ir svarīgi, dziedot svešvalodā, nepazaudēt nacionālo indentiāti?
Īsti nē. Es nejūtu, ka tas ir medijs, caur kuru to vajadzētu aktualizēt un realizēt. Ir cilvēki, kam šķiet, ka Latvijā jādzied latviski. Bet kāda atšķirība, tu zīmē ar brūnu vai zaļu zīmuli? Tu tāpat zīmē. Tad kāda atšķirība, vai es dziedu angliski, latviski vai izdomātā valodā?
Valoda ir kā instruments?
Tas ir instruments. Nacionālā identitāte... Šajā, mūzikas, formā tas ar mani neiet vienā virzienā.
Kuras valodas brīvi pārvaldi un kuras vēlētos apgūt?
Es runāju angliski, drusciņ krieviski, dāniski un vāciski. Tagad ir aktuāla Vācija, tāpēc liekās, ka vajadzētu kārtīgāk iemācīties vācu valodu.
Vai tu gribētu savā mūzikā izmantot vācu valodu?
To es nevaru iedomāties! (Smejas.) Man bija viens dzejolis krievu valodā. Es saprotu krieviski, bet man nav ar ko runāt, līdz ar to man nav iespējas praktizēt, tāpēc ir tā, ka neko īsti nevaru pateikt. Un man likās, ka to es nevaru publiski izpildīt, jo tas droši vien izklausās briesmīgi.
Varbūt jāpamēģina - palielinātu auditoriju. Iespējams, uzstātos MUZTV balvu pasniegšanā kopā ar Prāta vētru. Piemēram, Lauris Reiniks dzied vismaz septiņās valodās.
Tas īstenībā ir ļoti interesanti. Bet man liekas, ka tā ir tikai viena dziesma, ko viņš dzied! Nedod Dievs, dziedot kaut ko saputrot, un pusdziesmā sākt dziedāt citā valodā. Bet ja nopietni, tad jā, tas droši vien ir veids, kā paplašināt klausītāju loku, bet diezvai es to tā gribētu darīt.
Tava mūzika ir ļoti gaiša un viegla. Tomēr tajā ir jūtams ziemeļniecisks spirgtums.
Hm... Ļoti interesanti. Es ļoti daudz esmu klausījusies Skandināvu mūziku un visādus singer/ songwriter. Iespējams, tā ir ietekme, kas parādās manā mūzikā. Es arī jūtu saikni ar skandināvisko pusi, mani uz turieni velk. Dānijā dziesminieku skatuve ir ļoti aktuāla. Tas arī bija grūdiens. Es redzēju, ka vari būt viens pats uz skatuves, ka tev nav vajadzīga grupa. Tas man bija kā atklājums.
Bet pati dziesmas sāki rakstīt, kad jau biji atpakaļ Latvijā?
Jā. Pavasarī sāku rakstīt, un visu vasaru rakstīju. Dziesmas gāzās no manis ārā, it kā caur mani nāk kaut kāds kosmoss. Tad rudens, ziema, un decembrī man uzrakstīja Toms Grēviņš. Sanāk, ka gandrīz gadu bez kāda nolūka esmu to visu marinējusi. Tā padarīšana ir pilnīga sagadīšanās! Un tas man īstenībā patīk visvairāk. Es nezinu, kā jūtas tie, kas pie tā baigi strādā un izvirza par mērķi. Man nepatīk dzīvē plānot, jo tad, kad tu izplāno, tu gaidi rezultātus un visbiežāk tos nesasniedz. Man nepatīk sajūta, ka it kā tu pats sevi drusciņ piečakarē. Tas nenozīmē sliktāk, vienkārši citādāk, nekā biji gaidījis.
Kādus izpildītājus tu klausies, no kā iedvesmojies?
Es vienmēr saku, ka tas ir Niks Dreiks (Nick Drake). Iepriekš bija tikai melnais periods.
Ar ko tev bija melnais periods?
Ar Deftones. Bet es atceros, tur bija tādas dziesmas, ka sirdi plēš. (Smejas.) Man patika Eliots Smits (Elliott Smith), Kings of Convenience, Feist, atceros, ka Dānijā es atklāju Ane Brun. Tagad man uz riņķi skan Bombay Bicycle Club.
Līdz šim tava redzamākā sadarbība ar citiem mūziķiem, bijusi grupā 100 baltas dvēseles. Kā ir ar citām sadarbībām?
Ar 100 baltas dvēseles mēs turpinām sadarbību, ir doma par jaunu albumu. Man ļoti patīk ar viņiem spēlēt. Vēl esmu sadarbojusies ar Them Lemons, vienai manai dziesmai „Ziemai” remiksu ir uztaisījis Pēteris Pāss.
Kādi plāni vasarai?
Iet mežā, sēdēt būdiņā un rakstīt jaunu albumu. (Smejas.)
Foto: Alise Joste. Foto (c) Vanda Gluha
