Jau pavisam drīz, 30. aprīlī, “Sapņu fabrikā” dejot liks “Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestris”. Sarunā pirms koncerta mūziķi atzīst, ka dainās mājo pirmatnējs miers, ko viņi caur dziesmām cenšas nodot tālāk. Domās par gaidāmo koncertu, dainām un nerātniem smaidiem dalījās Juris Kaukulis, Ieva Strode, Kaspars Tobis, Kārlis Alviķis un Valērijs Cīrulis.
Ar kādām emocijām gaidāt lielkoncertu?
Ieva Stride (I): Ar nepacietību.
Juris Kaukulis (J): Ar nepacietību, jā. Es gribu ātrāk sagaidīt to pirmskoncerta sajūtu – tūlīt kaut kas notiks un tūlīt sprāgs gaisā. Tas tuvojas, un mēs ļoti skrupolozi strādājam pie tā, lai viss noritētu īpaši labi.
Kaspars Tobis (K): Ar intensīvas gatavošanās sajūtu.
Valērijs Cīrulis (V): Ar interesi tu gribēji teikt? (Smejas)
Kādēļ par koncerta norises vietu izraudzīta Sapņu fabrika?
J: Varētu domāt, pirmkārt, par nosaukumu “Sapņu fabrika” – mēs realizēsim savus sapņus. Otrs, tur ir ļoti daudz līdzenas telpas, jo mūsu mūzika rosina uz kustēšanos, līdz ar to svarīgi, lai ļauži, kas atnāk, var kārtīgi izkustēties.
K: Man liekas, ka tur ir diezgan mājīgi, tādēļ. Tur arī sērkociņus kādreiz taisīja. (Smejas)
Ar kādām emocijām klausītājam jāiet uz koncertu – ko varam sagaidīt?
I: Ko viņi var no mums sagaidīt? Noteikti to, ka mēs izliksim sevi visu. Izstāstot visus stāstus, kas mums sagatavoti.
J: Jā. Pirms nākat uz koncertu, jānoklausās visus trīs albumus, lai zinātu dziesmas, bet tās noteikti neskanēs tā kā albumā, bet jūs zināsit tekstu un zināsit pamatnoskaņu, kādā jābūt, ierodoties koncertā. 30. aprīlis ir Valpurģu nakts un, ja grib, vēlams ierasties arī ar slotām.
K: Vo, tas man patīk!
J: Un es domāju, ka mūzikas pavadījumā var izmēģināt arī pirmos riņķus iegriezt.
Koncertu rīkot Valpurģu naktī – vai tā ir tikai sakritība?
J: Nē. Tā bija daļa no apzinātas darbības. Jo, ja runā par dziesmu tematiku, tad mēs tam esam vairākkārt pieskārušies, tieši šim procesam, šīm personām, es domāju raganām, burvjiem…
Kā jūs raksturotu to, kas sagaidāms lielkoncertā?
J: “Kālabad” ir jau trešais ieraksts, kas ir tapis, iedvesmojoties no tautasdziesmām, ar oriģinālmūziku, ko mēs esam uzrakstījuši. Uz skatuves būs liels skaits muzikantu, cilvēki, kas kopā muzicē jau ilgu laiku, un mēs to esam nosaukuši par “Jauno Jāņu orķestri”.
V: Visur būs Valpurģis.
J: Jā, Valērijs rādīs paraugdemonstrējumus uz slotas. (Smejas)
Tātad būs arī pārsteigumi?
K: Protams!
Arī trešajā albumā jums ideju netrūkst. Kā tas ir iespējams - tematika dainās ir tik dažāda?
K: Protams! Barons zināja, ko raksta. Tā ir neizsmeļama bāze. Pie noteiktām sakritībām taču cilvēki atrod sev un notikumiem piemērotas rindiņas, kuras kombinē tālāk, pieliek kaut ko no sevis un atkal rodas jauns notikums.
Kā veidojas vīzija par dziesmu no dainas?
J: Es domāju, ka tā ir mijiedarbība stāstam no dainas, tā brīža notikumiem apkārt un paša sajūtām. Tas viss rada to, kā tas skanēs. Ieviņa satiekas ar mums vai mēs ar viņu, vai es ar Kasparu, un cilvēku mijiedarbībā rodas mūzika.
Cik grūti ir mūzikā ietērpt šo stāstu?
J: Tas jau ir lielais mūsu prieks, ka mēs varam izspēlēties dažādus instrumentus, kādi tikai nāk prātā, ko tikai gribētu, to te nu var darīt.
K: Īstenībā nav tā, ka grūti, tā nedrīkst būt. Tam jānāk viegli, bet grūtāk ir pēc tam pareizi, smuki…
J: Restaurēt tās sajūtas, kuras bija pirmajā radīšanas brīdī. Radīšanas brīdi sanāk nospēlēt, izdarīt kaut ko tādu, ka pēc tam ir jāpadomā, kā atkārtot. Tajā brīdī lidojums ir atbrīvojis visu.
Kā jūs zināt, ka tieši šis stāsts, šī daina ir pelnījusi dziesmu?
J: Mēs neesam tie, kas to izlemj. Mēs piedāvājam paši sev no sākuma, un pēc tam uz priekšu, dziesmu ar tekstu, un tad tā vai nu kļūst par jauno tautasdziesmu, ko dzied liels un mazs, vai nekļūst. Te mēs vairs neesam tik daudz pie teikšanas. Tā notika ar dziesmu “Uijā uijā nikni vilki” vai “Klusiet jauni klusiet veci”, kad vairs īsti nesaprotiam, vai tā ir mūsu dziesma, vai ir kāda cita dziesma, jo tā ir kļuvusi par tautasdziesmu.
Kāda ir sajūta, kad dziesma kļūst par tautasdziesmu?
K: Kaut kas no dižgariem ir teicis, ka māksla pieder tautai. (Visi smejas)
J: Jā, tajā ir savs saldums.
Kas mūsdienu steigas cilvēkam būtu jāmācās no pagātnes mantojuma?
J: Miers.
K: HA!
J: Miers, kas ir tur.
Katrs var piemeklēt kaut ko no dziesmām savai šī brīža situācijai?
J: Man bija interesanta situācija: kad mēs tikko ierakstījām dziesmu “Otra vīra līgaviņa”, man bija saruna ar kādu ļoti zinošu folkloras cilvēku, kurš pārzina dainas, un ļoti centās mani pārliecināt, ka šito gan es esmu izdomājis pats. Nevar būt, latviešiem nav tādas dainas par otra vīra līgaviņu, kur nu vēl “piedod, Dievs, manus grēkus” – par nožēlu. Nekad mūžā! Bet ir.
Jums izdevās viņu pārliecināt?
J: Nē, arī parādot to dainu zīmi viņš teica: “Tas nevar būt, tas ir izdomāts!” Bet ir. Un kāpēc lai tam netaptu dziesma par nepareizu kaisli. Nē, par pareizu kaisli nepareizā vietā.
Lasīju, ka jūsu dziesmas vispār ir ar nerātnu smīnu…
K: Es visu laiku nerātni smīnu. (Visi smejas) Tikko kā ieraugu.
I: Dainu skapi. (Visi smejas)
K: Jā.
J: Kad esi uz skatuves un spēlē šajā jaukajā sastāvā, tad ik pa brīdim uznāk tāds nerātns smīns, ko mēs īsti tur darām un kas ar mums notiek.
V: Smīns jau ir, uzejot uz skatuves.
J: Jā. Tas lielākais ir tas, ka mums patīk spēlēt kopā, tautasdziesma mūs vieno. Tas nerātnums ir visā, kaut kāda erotikas deva. (Smejas) Kārlīts kā spēlē kontrabasu, tas ir…
K: Kontrabass ir tāds zināmas formas, jo vijoli būtu piedauzīgāk tā turēt, bet kontrabass…
Vai jums pašiem ir kāda mīļākā kompozīcija?
K: Man ir “Modern talking”. (Visi smejas) Par ko bija runa? [..] No “Kālabad” tieši? Es gribēju teikt, “Vakara zvaigzne”, bet tad labi, tad es padomāšu.
Reiz lasīju, ka tas esot kā izvēlēties mīļāko no visiem saviem bērniem…
J: Jeb izvēlēties no sava harēma pašu svarīgāko.
K: Jeb draudzenēm.
Kārlis (K.A.): Man bija tieši tāda pati doma.
J: Man gan ir. “Otra vīra līgaviņa”, ko bija interesanti spēlēt. Tik aizrautīga polka – tā, ka patīk baigi. Tad lec pats un krati galvu un jūties kā trakā dejā, apkārt viss notiek, jūt, kā ķermeņi kustas. Un “Salā jūra Daugaviņa”. Ar visu enerģiju, ar visu spēku tur ir miers. Viss ir labi, tu esi tur, kur tu esi, tu būsi tur, kur tu nokļūsi, vai tu biji tur, kur biji, bet dzīve iet uz priekšu.
Ko mēs varam sagaidīt pēc lielkoncerta?
J: Visu vasaru putēs putekļi zem mūsu braucamajiem un mēs būsim Latvijā vis kaut kur. Gan festivālos, būsim “Positivus” festivālā, mēs būsim “NABAs” festivālā, pilsētu svētkos. Vis kaut kur ar orķestri būsim redzami Latvijā.
K: Latvija ir festivālu lielvalsts, un mēs esam lielvalsts orķestris. (Smejas)
Kur ir tā vieta, kur visvairāk vēlaties uzstāties?
J: Tagad pilnīgi noteikti – 30. aprīlis, raganas un “Dzelzs Vilks”, “Kālabad” – Sapņu fabrikā. Bet katra vieta, kur spēlējam, ir svarīga, jo ir bijuši tik daudz labu koncertu. Vienkārši spēlējam un viss apkārt notiek. Mēs radām svētkus tajā brīdi, kad notiek mūsu koncerts, tas ir mūsu galvenais uzdevums, ja ne uzdevums, tad tas, ko mēs gribam, ir svētki tajā brīdi.
Panākt, lai Sapņu fabrika dejo?
J: Tur būs!
Foto: Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestris. Foto (c) Vanda Gluha
