Šovs iecerēts un būvēts kā grandiozs pasākums, vērtējot pa daļām – labs pavadošais sastāvs un ļoti labs gaismotāja darbs. Laiku pa laikam burvīgs piesmacis saksofona solo. Un vēl atzinību var izteikt tumšādainajai dziedātājai, kuras vārdu gan diemžēl nezinu, taču viņas izpildītās vokālās partijas arī zāle beidzot uzņem ar neviltotu sajūsmu. Mūziku papildina divu tango dejotāju priekšnesumi labā izpildījumā. Pirms dažiem gadiem mani, kādā teātra festivālā sastapts Latīņamerikas aktieris un skatuves gaismotājs vienā personā, pamācīja, ka tango nevajag izmantot sarkanās gaismas, jo tas pilnīgi neatbilstot dejas būtībai, esot vajadzīgas zilās, jo deja veidojas, kā saspēle, „cīņa”, kurā nav tikai erotika vien, bet arī gana daudz traģikas. Šoreiz i zilas, i sarkanas gaismas un deja visnotaļ erotiska, ņemot vērā apstākļus – vietas uz skatuves starp mūziķiem un aparatūru pamaz un nekādus plašos izvērsumus veidot nevar.
Paralēli notiekošajam uz skatuves, zināmu izklaidi sagādā skatītāji, spilgts piemērs priekšā sēdoša ģimene, precēts pāris cienījamos gados un viņu pieaugušais dēls; kamēr māte, liekas, itin iejūsmināta klausās (jaunības mūzika tomēr), tēvs un dēls neviļus ieņēmuši identiskas, bezcerības pilnas pozas, ar rokās atspiestu galvu. Drīz dēls „cīņu uzdod” un pamet zāli. Pēc apmēram pirmās pusstundas vīriešu plūsma izejas virzienā kļūst intensīvāka, ik pa brīdim kāds pamet zāli. Pēc kādas stundas to sāk darīt arī sievietes. Pie visa tā atgadās dažas tehniskas nebūšanas ar skaņu.
Žēl mākslinieka pat man sāk kļūt ap koncerta beigām, kad vienā no kārtējām uzrunām zālei, viņš izsaka komentāru, ka savstarpējai komunikācijai šovakar acīmredzot kaut kā pietrūcis un (vai man tikai izklausījās?) aicina nepamest zāli. Šī nu nav gluži man tuva mūzika, tomēr varu novērtēt darbu, kas ieguldīts pasākuma izveidē, kaut kā muļķīgi, neviens taču skatītājiem nav solījis neko vairāk, tas apmēram kā izsaiņot dāvanu jau iepriekš zinot saturu, tamdēļ nejēdzīgi pēc tam vainoties, ka kastītē iekšā nav bijis kas cits.
Tai pat laikā kontrastu netrūkst, pēc atsevišķām dziesmām pie skatuves malas pulcējas sievietes, gulst ziedu pušķi, džentlmenis būdams, mūziķis uz skatuves malas teju četrrāpus nometies neliedz pielūdzējām skūpstu.
It kā jau arī muzikālā amplitūda plaša, no Latīņamerikas līdz itāļu klasikai un pat franču valodā dziedātām dziesmām (par pēdējo plus punkts mūziķim no manas puses).
Publika sāk atsaucīgāk reaģēt uz atpazīstamāko mūzikas daļu – dziesmām angļu valodā, tostarp no Preslija repertuāra. „You were allways on my mind” un kā kulminācija „Falling in love with you” – kas beidzot piespiež zāli dziedāt līdz, veiksmīgais piedziedājuma kopdziedājums tā iepriecina mūziķi, ka tiek atkārtots reizes trīs no vietas. Zāle pēkšņi atmodusies un atskan ovācijas, nez, sapriecājušies, ka drīz beigsies, vai kā? Mākslinieks pamanās arī pateikties publikai, tiesa gan, krievu valodā. Mjā, joprojām tā...
Noslēgumā atskan ovācijas, kam aiz sajūsmas, kam aiz atvieglojuma, ka viss galā. Daļa skatītāju atstāj zāli vēl tumsā. Arī mūziķis pats, pametis zālei gaisa skūpstu, uz skatuves paliek pavadošais sastāvs, kas nospēlē dziesmas pēdējās taktis.
