„Iļģu” un „Reelroad” lielkoncerts

Sākums, kā ierasts, mazliet kavējas. Sanākušie sastājušies puslokā, atstājot tukšu zāles vidusdaļu, pa kuru plosās un skraida bērni. Brīdi vēlāk līdzās bērniem parādās divi pinkaiņi, maskotas radības, acīmredzami vīrišķa un sievišķa būtne, kaut noteikt to pagrūti, kas ņemas mazos tvarstīt, kaut biežāk raustīti un notverti tiek paši.

Beidzot uz skatuves kāpj arī „Iļģi”, skatītāju vilnis mirklī aizpilda brīvo laukumu skatuves priekšā. Tomēr nekāda ilgā uz zemes sēdēšana un apcerīgā koncerta vērošana no tā vis neiznāk. Jau pēc pirmās dziesmas tiek dots mājiens Rīgas Danču klubam, kas saviem ierastajiem otrdienas vakariem šoreiz radis mazliet citas telpas, un dejojamā daļa iet vaļā.

Izskan daļa no jaunā albuma kompozīcijām, kas tīri akustiskas un tā nu mūziķi vairāk kalpo kā fons dejotāju izdarībām. Kādu stundu vēlāk, paguruši no dejošanas, sanākušie var veldzēties jau dzirdētās un pazīstamās melodijās un nu jau arī balsīs, ko ievada viena no dziesmām, kas parasti saistās ar „Iļģu” vārdu – „Sēju vēju”.

Noskaņas mazliet pierimst. Pēc karstas pusotras stundas skatītājiem nepieciešama neliela atelpa. Tas gan attiecas uz vecākiem. Bērni nenogurdināmi rāpaļā pa skatuvi, pinoties pa kājām mūziķiem, mēģinot uzrāpties pa dekorācijām un tādā garā. Laiku pa laikam, viņiem uz skatuves pievienojas bažīgas māmuļas, kas cenšas savas atvases noganīt. Starpbrīdi atgriežas arī maskotās radības, turpinot savas izdarības.

Pauzi pārtrauc „Reelroad” parādīšanās uz skatuves, tiesa nepilnā sastāvā, tad nu zālē tiek lūgta pašķirties un ielaist pārējos, kas iebrauc improvizētā kulbā. Papīra aizsegu sanākušie aicināti plēst un raut, līdz skatam atklājas četri puskaili vai pusapģērbti jaunekļi. Pusapģērbti drīzāk, jo klātesošās sievietes tiek sauktas palīgā viņus nevis iz- , bet apģērbt. Tādi, skaļi un dauzonīgi, plandīgos kreklos, bantītēm un lentītēm plīvojot viņi kāpj uz skatuves.

Nu jau klātesošie tiek nevis aicināti dejā iesaistīties, bet vienkārši ierauti, jo zāles vidū atkal iejūk dalībnieki no leļļu teātra. Viņi laiku pa laikam piebiedrojas arī mūziķiem uz skatuves, lupatu lelles, maisveida putni, „zirgs” ar zābaku galvas vietā un tamlīdzīgi ķeketu-ļektu draugi.

Mūzika, brīžam strauja un temperamentīga, brīžam smeldzīga, ar skaistām flautas iespēlēm. Šī nav ķeltu mūzika, ar ko grupa ieguvusi atpazīstamību, bet stilizētas variācijas ar slāviskiem motīviem. Citādi, muzikālais sastāvs pamatā no „Iļģiem” daudz neatšķiras – ģitāras, bungas, vijole, vēl pa kādam specifiskam tautiskam instrumentam („Iļģiem” – dūdas, kokle, „Reelroad” – kāds īpatns, garš koka pūšamais).

Dauzonīgās noskaņas kulminē „Reelroad” uzstāšanas beigās, kad skatītājus iesaista rotaļā, spilvenu kaujā un garā pūķa iedzīvināšanā.

Un tomēr, arī tas vēl nav viss. Oficiālais koncerts galā un nu var sākties... dejas. Uz skatuves apvienojas abu grupu mūziķi un – aiziet!

Mazliet haotiski, mazliet balagāniski, bet tai pat laikā, nedomāju, ka tik daudz jautrības un atbrīvotības šīs ēkas sienas piedzīvojušas bieži. Nudien, bauda vērot, kā dejā metas ne tikai liels un mazs, bet plaukstas sit puisis ar ieģipsētu roku un danci griež leģendārais Peksis.