Cesaria Evora koncerta apskats

Daudz dzirdēts, par dziedātājas sievišķīgo vājību pret spīguļiem un greznumlietām, kā zināmu kompensāciju par salīdzinoši vēlu atnākušo slavu. Tomēr viņa iztiek bez pārspīlējumiem. Basām kājām, mazliet mirguļojošā, bet ne pārmēru izlecošā tērpā, viņa lēnām uznāk uz skatuves.

Sezārija un viņas astoņi vīrieši – ģitāristi, bundzinieks un perkusionists, taustiņnieks, vijolnieks un trompetists/saksofonists. Aizrautīgi, atraktīvi, krietni vien jaunāki un tomēr viņa ir princese to vidū, arī savos teju septiņdesmit.

It kā nekā sevišķa – veca sieviete ar siltu balsi, pārvietoties viņai grūti, lielāko daļu koncerta viņa nemainīgi pavada stāvot pie mikrofona. Tā pavisam vienkārši. Bet Sezārijas dziesmās ir kas tāds, kas skudriņām liek skraidīt ap pirkstiem. Dzīvesgudrība, mazliet smeldzīguma un apskaužams prieks dzīvot (un tas nav gluži tas pats, kas dzīvesprieks).

Pagājusi stunda, viņa iepazīstina ar mūziķiem (teikto gan mazliet grūti saprast) un seko pīppauze, Sezārija atsēstas pie klavierēm uzpīpēt, tikām vadošo lomu ieņem trompetista muzikālās improvizācijas.

Klausoties, laiku pa laikam, var attapties tikai pie pazīstamām kompozīcijām („Africa Nossa”, „Petit Pays” „Sodade”), viss cits vairāk vai mazāk it kā saplūst vienā. Tveicīga kā vasaras nakts un mazliet rūgta kā īsta melna kafija, tāda ir koncerta garša, krāsa, smarža.

Pagājusi pusotra stunda, Sezārija pamāj un dodas prom no skatuves. Atkal jau akmentiņš skatītāju dārziņā, to (salīdzinoši nedaudzo un tomēr), kuriem rūp garās rindas pie ģērbtuvēm, maksa par autostāvvietu un tamlīdzīgi, kaut neviens no šiem attaisnojumiem gan nav gana spēcīgs, lai mestos pa galvu pa kaklu laukā no koncerta. Steidzīga rosība un kustība laikā no zāles, apraujas māksliniecei atgriežoties uz skatuves.

Saprotams, ka koncerts nevar beigties bez „Besame Mucho”. Un dziesma veic brīnumu, latvietis-parastais beidzot ir „atvēries”, cilvēki ceļas kājas, aplaudē, kustas mūzikas ritmā un... jā, šim vakaram vairs atlikusi tikai viena dziesma.




11.04.2008.