Gerija Mūra koncerta apskats

Gerija Mūra (pilnajā vārdā Robert Williams Gary Moore) koncerts iesākas ar dziesmu „Oh Pretty Woman”. Skatuvi neapgrūtina nedz pārmērīgi rotājumi, nedz puskailas skaistules, ir tikai vīrs un viņa ģitāra. Viņa uzticamākā draudzene. Ir gan vēl arī citi instrumenti uz skatuves un pavadošā grupa tāpat, taču visspēcīgākās noskaņas rada tieši Gerija Mūra ģitārspēles virtuozitāte un balss tembrs, kas iespējams kādam bija aizmirsies, taču dzirdējuši to esam mēs visi, kas reiz pa reizītei ieslēdz savus radio aparātus.

Arī tiem, kuri ar G. Mūra kungu un viņa daiļradi pirms koncerta nav bijuši pazīstami, pavisam drīz jau top skaidrs, kas ir viņa dziesmu iemīļotākā tematika – ārkārtīgi bieži šajā vakarā dzirdēsim vārdus „pretty baby”, „blues” un „fell in love with you”. Mīla. Tā pavisam noteikti ir viena no nozīmīgākajām mūzām ikkatra mūziķa dzīvē.

Šajā vakarā Gerijs Mūrs spēlē arī dziesmu „Since I Met You Baby”, ko viņš savulaik izpildījis kopā ar amerikāņu blūza spožāko spīdekli B.B. King. Dziesmas autors ir Aivorijs Džo Hanters (Ivory Joe Hunter), taču tās kaverversiju dziedājuši ārkārtīgi daudzi rhythm and blues (RnB) mākslinieki.

Koncerta gaitā Gerijs izpilda vēl citu mūziķu dziesmas, piemēram, Čaka Berija (Chuck Berry) dziesmu „Thirty Days” vai Ala Kūpera (Al Kooper , grupas „Blood, Sweat, & Tears” solists ) hitu „I Love You More Than You'll Ever Know”.

Bet kas attiecas uz viņa paša sarakstītām dziesmām, viena no neaizmirstamākajām noteikti ir „Don't Believe A Word”. Tajā viņš smeldzīgi un mazliet ironiski aicina neticēt ne vārdam, ko viņš saka, jo vārdi var būt tik mānīgi. Kamēr „sirds ir kā solījums, kas dots, lai tiktu lauzts”.. un „meli nesniedz mierinājumu, kad tavās acīs ir asaras”. Un nebrīnāties, ja šajā mirklī arī jūs pārņems skumjas, jo tieši tā tam jābūt. Jo kā zinām, angļu valodā vārds „blues” apzīmē ne tikai zilos, bet arī visus, visus skumjos toņus.

Vēl daudzus skaistus gara darbus mūsu ausīm sarūpē Gerijs Mūrs. Viņa ģitāra patiesi „gently weeps” un bieži jo bieži rodas vēlme aizvērt acis un vienkārši baudīt mirkli. Lai arī man personīgi piemīt nepārspējams talants aizmigt arī pašos skaļākajos rokkoncertos, šis koncerts miega vietā uzdzina patīkamas trīsas, enerģijai strāvojot cauri miesai, un arī visa skatītāju pilnā zāle koncerta beigās nespēja noturēties mierīgi sēžam krēslos. Pēc mūziķa uzaicinājuma, visi ceļas kājās un ļaujas viņa ģitāras „labajām vibrācijām”, kas aiztrenc prom visus dēmonus...

Aplausi skan tieši tik ilgi, lai izvilinātu ģitāristu uz skatuves vēl vienreiz un pierunātu nospēlētu „The Blues is Allright”, kas izpelnās nerimstošas ovācijas, un tam seko vēl pāris dziesmu, kuru laikā skatītāji velk laukā no kabatām gan šķiltavas, gan modernajā versijā – mobilos telefonus, lai kopīgi veidotu jāņtārpiņu jūru, kam neviens apsargs vairs nespēs pavēlēt, ka tā vis darīt nav zolīdi...