Kā jau presei, mums jāierodas daudz par ātru, tādēļ klīstu es pa milzu arēnu. Secinu, ka tik ļoti kritizētā arēna nemaz tik slikta nav. Amfiteātris, kas ir puslokā ap skatuvi un laukums, ir veiksmīgi izvietots. Cilvēki var izvēlēties sēdēt kā operā, vai doties ārdīties pie skatuves. Ar siltumu gan arēna nav draugos, kā garderobistes pastāstīja, arēnai ir salūzusi apsildīšanas iekārta un kā nekā rīt ir hokejspēle, par kuru noteikti varēsiet lasīt arī šajā pat portālā.
Pie amfiteātra ieejas sastopu pazīstamu mākslas vēsturnieci, kura ieraugot mani nosarkst. Kāpēc sarkt, arī es rakstu recenzijas, lai gan neesmu žurnālists, arī es vasarā raku tranšejas, arī es strādāju par skatuves strādnieku, kāpēc kaunēties? Šī persona strādā par iekšā laidēju, uzcirtusies sarkanā standart formas vestītē. Tas ir bezgala dabīgi, ka inteliģence dara visus iespējamos darbus un tikai brīvajā laikā nodarbojas ar to, ko patiesi vēlas. Var teikt, cilvēki bez brīvā laika.
Dodos ieņemt savu vietu. Tikai pēc brīža secinu, ka man nav ierādīta uz biļetes konkrēta vieta, tādēļ, esot gana nekaunīgs, esmu vēl lielāks ieguvējs. Dodos uz sēdvietām, kas viss tuvāk pie skatuves, tur dažas vietas vēl brīvas. He, he, laikam jau bija tik dārgas, ka nevarēja neviens atļauties. Ar baudu pavēroju ļautiņu strīdus par sēdvietām: „ Tā ir mana vieta 109., 4. rinda? Nē, nē, jums ir blakām! Eu, nu lūdzu, atbrīvojiet šo vietu.?”
Sāku analizēt ļautiņus. Tauta ir bezgala dažāda, nav etniskā iedalījuma. Šeit tik pat daudz latviešu kā krievu, nedaudz arī piedzērušies somi un pa kādam igaunim. Nav arī vecuma robežas. Kā jau iepriekš minēju gan bērni, gan sirmgalvji. Daudz tādu četrdesmitgadnieku ,kuri uzcirtušies zolīdos uzvalciņos un ar plikpaurības pazīmēm. Ir arī pa metālistu pārīšiem, ādas jakās un mežonīgos matu lēveros. Ir arī tādi džemperaiņi, nenosakāmā vecumā, starp piecpadsmit un divdesmittrīs.
Protams, katram sevis cienošam mūziķim, ir jāapmeklē „Skorpioni”. Kā nekā daudzas no šīm roka leģendām ir bijušas pamatlicējas visām divdesmitā gadsimta nogales grupām un divdesmitpirmā gadsimta blicēm. Vēl joprojām daudzas grupas, sākot spēlēt, mācās no šo virtuozu skaņdarbiem. Šis ir īstens mākslas roks. Labs piemērs ir Ivars Godmanis, kurš man priekšā pirka biļeti, kā zinām, pats reiz sita bungas, līdz devās netīrības pasaulē. Es gribētu redzēt kādu no tiem muļķiem, kas apgalvotu, ka visi vecie ir sakārņi un tikai mēs jaunie esam radījuši kvalitatīvu mūziku. Jā, ar „kompīti” un perfektu apstrādi studijā lepojās katrs trešais „idiots”. Bet, lai dzīvajā atkārtotu to pašu, ko skaņumeistars, graizot gabaliņus, salicis kopā uz ekrāna, ir kaut kas arī jāprot.
Tā lūk. Skatuves iekārtojums un scenogrāfija ir minimāla. Klasiska kompozīcija, priekšā trīs mikrafoni, centrā uz paaugstinājuma bungu komplekts, aiz bungām interesants veidojums, arka ar lielu iekārtu gongu. Virs arkas liels plakāts ar grupas nosaukumu, bet bungu abās pusēs pelēki aizslietņi ar skorpiona attēlu. Kopā vis tas rada nosvērtu un pārdomātu kompozīciju.
Un tad, dziest gaismas. Vēl pēdējie kavētāji laužas starp rindām ar čipsu turzām. Man šķiet bezgala perversi, nākt uz roka koncertu rīt čipsus. Stulbie “mietpilsoņi”, bet lai jau paliek. Un lūk, te jau viņi. Es pat nepaspēju pamirkšķināt acis, kad Skorpioni jau ir uz skatuves. Bez iesildītājiem, he, kas tad viņus varētu iesildīt, nu ne jau Rebel? Laikam, ka mums nemaz nav tādu grupu? Ieslēdzās spožie prožektori, vau, tā kā 80-tajos, sarkanas, zaļas, violetas gaismiņas. Nu nav te nekādi Ramšteina pirotehnikas efekti, bet nevajag ar. Solists bezgala smaidīgs un dod sveicienus Rīgai un Latvijai.
Sāk skanēt pirmie akordi. Tīrs roks, bez nekādiem „siņķikiem” kuri saduļķotu spēcīgo skaņu. Skorpioni gan visi nedaudz izskatās tādi vecmodīgi, bet, ko lai dara, publika vēlās redzēt savas jaunības elkus un ziniet, Skorpioniem tas sanāk. Viņi izskatās samērā jaunavīgi un traki.
„Ledainās sejas” vēro viņu plosīšanos, bet es nebrīnos, ka arī šo solīdo četrdesmitgadnieku sirdīs plosās jauneklis saplēstos džinsos, viņš pats, tikai pirms divdesmit gadiem.
Koncerts uzņem apgriezienus un drīz jau paši ledainākie tipi sāk kustināt rokas un svilpt. Skorpioni laiž visas savas labākās dziesmas un tās nav maz. Kā nekā viņi izdevuši ne mazāk kā 21 albumu. Profesionāli perfekts koncerts. Šeit nevar redzēt nevienu „lažu”, viss ir noslīpēts un ideāls, pat nedaudz skumīgi, jo aizbraucot uz citu vietu, var mainīties tikai uzrunas, 42 gadi uz skatuves, ir ienesuši savas korekcijas.
Nu jau skan tādas balādes, kā „Still Loving You”, „Wind Of Change” un grāvējs „Rock You Like a Hurricane”. Roku jūra jau plīvo, ļaudis dzied līdz un šķiltavu liesmiņas plīvo melodijas viļņos, tikai atmosfēru nedaudz bojā mobilo telefonu ekrāni, kurus daži izmanto liesmiņu vietā, ak mans Dievs, atkal 21. gadsimts visu izbojā.
Tad ir vesels šovs no buņģiera puses, kas man vienkārši paver muti. Buņģieris ir tik ņiprs savos gados, ka dažam labam mūsu gadagājuma mūziķim vajadzētu ielīst zemē. Viņš ārdās pie bungām, kā īsta vētra, riktīgi nikni un no sirds netaupot sevi, galīgi satrakojies, viņš uzlec uz bungu komplekta un, no kaut kurienes izrāvis alus pudeli, iegāž to sev rīklē. Tad sasit to pret savu galvu. Kārtīgs roka mežonis. Visi vienkārši ekstāzē. Tad atkal nāk visa blice vienkopus un laiž tālāk.
Skorpioni nospēlē arī vienu jaunu dziesmu no topošā albuma „Humanity”un, ziniet, pārsteigums, jo tā skan ne mazāk spēcīgi, kā citas, tātad Skorpioni ar skatienu uz pasauli nebūt nav atpalikuši 80-tajos gados. Viņiem nav ieildzis Tečeres un Gorbačova valdīšanas laiks. Teksts „ ... good bye humanity” ir tik tieši, ka pat asaras izspiežas. Jā, arī viņi jūt šo viltus laikmetu, kad viss ir tik cilvēcīgi cilvecīgs. Melodija pat atsit nedaudz „Rage against the machine”, bet nu tas ir subjektīvi.
Protams, visu koncerta laiku tiek mētātas bungu vālītes skatītāju pūlī, līdz pirmajai rindai rokas ir pilnas. Arī skatītāji met „gaismas kociņus” Skorpiem, par ko uzacis, savukārt, rauc apsargi. Koncerts iespaidīgi ilgs, no 21.00 līdz gandrīz 24.00. Cepuri nost, Skorpioni neskopojās un izlika visu savu dvēseli. Vēl viņi atgādina, ka jau vairākas dienas svin Eiropas savienības 50. gadu jubileju. Nu un? Cerams ne tādēļ tik aktīvi spēlēja. Man jau šķiet, ka šis fakts ir lielākai daļai „pie kājas”, jo mēs šajā „zilajā savienībā” esam paspējuši tikai „apostīt gaisu”, bet nu lai jau paliek.
Koncerts ļoti izdevies un man šķiet, ka jebkuram „tīnītim” vajadzētu vismaz iepazīties ar šādas grupas daiļradi, lai varētu runāt par zināšanām mūzikā.
Aizgāju mājās, sameklēju apputējušu „Scorpions” kaseti un, čirkstošas lentas pavadībā, ļāvos sapņiem. Skaisti.
