Laurie Anderson koncerta apskats

Sveču klājiens skatuves priekšā, abpus skatuvei divi ekrāni, uz kuriem slīd tekstu tulkojums, viena vienīga prožektora gaismas stars šķeļ skatuvi. Uz tās četri mūziķi un vīrs pie skaņu pults. Līdzās Laurie uz skatuves taustiņinstrumentālists Peter Scherer, basģitārists Skuli Sverrisson un čellists Okkyung Lee. Laurie, kā ierasts, ar elektrisko vijoli, pati pie pults regulējot un spēlējoties ar balss skaņām.

Šis ir kārtējais sēdošais koncerts arēnā. Pasapņojot par ideāliem apstākļiem, varētu jau gribēt atmosfēru, kad sanākušie vienkārši sasēst uz grīdas, daži dejo, citi sastinguši klausās/lasa tekstu, taču realitāte ir realitāte, un vienā skatuves pusē izceļas paskaļš ķīviņš starp apsargiem un meiteni, kas piecēlusies dejot. Par meitenes dejotprasmi neizteikšos, bet nedomāju arī, ka tas īpaši kādam būtu traucējis, un arēna, kā zināms, ne pirmoreiz izceļas ar apsargu „iecietību”. Tas nu tā, vien mazliet paradoksāli, ka, kamēr meitene un apsargi aktīvi žestikulē, cenšoties katrs pierādīt savas tiesības, uz ekrāna slīd apmēram šāds teksts – piedodiet, ka esmu savādāka...

Šoreiz nevēlos kavēties pie mākslinieces daiļrades aprakstiem, sasniegumu un izpausmes jomu uzskaitījuma, ienākot arēnā, tas viss palika ārpusē, Laurie Anderson ne mazākajā mētrā nebija vajadzības, kā tas nereti gadās, censties attaisnot savu tēlu. Viss notika dabiski, pašsaprotami, galvu reibinoši un pār muguru lika skraidīt ne tikai pāris skudriņām vien. Tādēļ arī šis koncerta apraksts būs vien atsevišķu sajūtu kolāža, un tekstu fragmenti. Var jau, protams, to aprakstīt no – līdz, skaidri un precīzi, bet tas būtu pretrunā ar šī vakara noskaņu.

Stāstu vakars ir sācies. Karš, brīvības zaudēšana un dzīves patiesību meklējumi ir stāstu pamatā. Lielākoties sāpīgi, paradoksāli, pat asi un tai pat laikā ļoti personiski.

Viņa rada mītus par cilvēku un pasauli, vieglus, gaisīgus, kā no aizlaikiem pieceltus rēgus. Bet ir arī mītu atmaskojumi – „Welcome to Americas night”, viņa aicina. Runājot, par valsti, kuras konstitūcija, šķietas rakstīta ar neredzamu tinti. Lielā valsts kā lielā Noasa laiva („Is this big boat started to sink?”). Jo ir Iesaukšana un ir stāsts par meiteni, kas brīvprātīgi piesakās armijā, jo par to saņemamais atalgojums viņai pēc tam nodrošinātu studijas. Iespējams.

Viņa savirpina tekstus tik viegli – no viena apgalvojuma pie nākamā, tad tālāk un tālāk, līdz vienkārša frāze pārtop apgalvojumā, kas sāpīgi trāpa kaut kur mazliet kreisajā pusē starp ribām. Par ekspertiem, kas risina un rada problēmas. „Homeland” – tūres un albuma nosaukums, ir stāsts arī par mājām (plašākā izpratnē – valsts, kontinents, zeme), kurās, kā viņa pati izsakās iestājušies tumši laiki, viņa pat salīdzina tos ar viduslaikiem.

Tie arī ir stāsti par apakšveļas dieviem un kongresmeņu apgalvojumiem, stāsti par liekulību un vienaldzību un mazliet arī par nākotni, kas būs tad, kad cilvēks pārvarēs zemes ierobežojumus un laika važas.

„I pretend that you love me, And you pretend that you care, I pretend that I am happy, And you pretend that you are here”.
(„Es izliekos, ka tu mīli mani, tu izliecies, ka tev rūp; es izliekos, ka esmu laimīga un tu izliecies, ka esi šeit”)

Mūzika brīžam paceļ un brīžam gremdē, balss top vecišķa, balss top maiga. Un es nezinu, vai realitāte maz var piedāvāt skumjāku apgalvojumu par šo – „Man patīk zvaigznes, jo mēs tām nevaram nodarīt pāri, nevaram tās uzspridzināt, bet mēs pēc tām tiecamies.”

Šis nav koncerts ar bezgalīgiem atkārtojumiem. Nepilnas divas stundas. Stāsti ir izstāstīti. Sveces vēl nav nodzisušas, bet iestājas klusums.

Uz skatuves viņa tiek izsaukta arī trešoreiz. Pirmoreiz iznākot kopā ar grupu, otrreiz viena, trešo – viņa viena nospēlē īsu variāciju uz vijoles.