Pēc iepriekšējā koncerta Ķīpsalā, pirms dažiem gadiem, šo jau salīdzinoši var uzskatīt par samērā mazu, elitāru pasākumu, ar ierobežotu vietu skaitu. Kaut elitārs nekādi nav vārds, kas „līmētos” kopā ar Kusturicu.
Kā iesākas, tā noslēdzas viss ar PSRS himnas atskaņojumu, pa vidu tam neatslābstoša enerģija, kas kulminē, koncerta noslēgumā skatītāju pūlīšiem savācoties arvien tuvāk un tuvāk skatuvei, cik nu vien Kongresu nama zāles plānojums to pieļauj.
Komisko un traģisko noskaņu mija, kas vērojama Kusturicas filmās, gan neparādās koncertā, un tā kā nereti kādam kārojas salīdzināt Kusturicu ar Goranu Bregoviču, jāatzīst, faktiski tas ir gandrīz neiespējami, Kusturicas un viņa biedru mūzikā nav nekādu smeldzīgu atkāpju, mazliet apcerīgu noskaņu, kaut tik, lai elpu atvilktu. Un tas mazliet nogurdina. Divu stundu enerģētisks koncentrāts ir pamatīga trieciendeva vidējam latvietim.
Savā ziņā par pauzēm uzskatāmas, izklaidējošās atrakcijas ar meitenēm – aicinot uz deju, „viesaktrises” lomai – par Džuljetu un galu galā paturēt milzu „lociņu”, pret kuru strinkšķināta tiek tiklab vijole, kā ģitāra.
Kā jau režisors Kusturica, galveno lomu nevis izveļas pats, bet ļauj vaļu grupas solistam Nelem Karadžiličam, taču ēnā viņš nepaliek, skatītājiem tiek viņa dejošanas paraugdemonstrējumi, kaut biežāk, ne solo, jo solidarizējas arī pārējie dalībnieki, pievienojoties trakulīgajam ritamam.
Tā nu šī desmit vīru apvienība, kas radusies vairāk kā pirms 20 gadiem, bruņojusies ar vijolēm, bungām, akordeoniem, stabulēm, tromboniem un ģitārām, laiku pa laikam lutina klausītājus arī ar jau zināmām melodijām no filmām „Dzīve kā brīnums”, „Melnais kaķis, baltais kaķis”, „Pazeme” un no jaunās operas „Čigānu laiks”, kas tika prezentēta Parīzē pagājušā gada vasarā.
