Ap pusdienlaiku klausītājus priecē vakardienas festivāla viesi no Austrijas, World Music Audience Award 2005 laureāti, „Hotel Palindrone”, viņu atskaņotā mūzika šķietami saistās ar klasiskām ainavām – Alpu kalniem un īsbikšainajiem jodelētājiem, bet skanējums izrādās gana mūsdienīgs. Mazliet vēlāk uz skatuves kāpj muzikālā apvienība „Dziga” un čigānu mūzikas ansamblis „Drom”.
Zem nojumes, iepretim lielajai skatuvei, no saules slēpjas saldējuma baudītāji un bērni, kas aktīvi rosās gar galdiem ar krāsainiem papīriem. Drīz vien nojumes stabus apvij viņu gatavotās papīra puķes, bites un citi pavasarīgas noskaņas vēstoši krāsaini veidojumi. Māmiņdiena kā nekā. Šo pasākumu patiesi ieradušās vērot lielākoties ģimenes, kamēr vecāki bauda koncertu, bērnu sajūsmu izpelnās galds ar koka rotaļlietām un mūzikas instrumentiem, dažādiem grabuļiem, koka un metāla sitamajiem. Viņu kolektīvi radītā kakafonija pārsteidzoši labi sasaucas ar nākamo muzikālo apvienību – Neyriz no Irānas, kas klausītājus ieved meditatīvās sufi mūzikas noskaņās. Senās Persijas motīvi un instrumenti, kuru izcelsme meklējama pāris tūkstošu gadu senā vēsturē. Kokli atgādinošs instruments santur, ko spēlē ar sitamajiem kociņiem, īpatnējas bungas un kāds pūšaminstruments, to radītā noskaņa tīkami papildina svētdienīgi laisko mieru.
Nākamie ir „Dzelzs vilks” kopā ar „Forshpil”, kas daļai klausītāju jau liek saspicēt ausis zinot, ka gaidāms īsts mūzikas saldēdiens. Latviešu un ebreju folklora sapludināta vienotā, gandrīz nepārtrauktā skanējumā. Trauslā meitene ar plašo, spēcīgo balsi un mazliet smeldzīgajām melodijām un Kaukuļa atpazīstamais vokāls. Pantiņiem vienam otru nomainot, latviešu Dainu citāti saplūst ar ebreju meldijām. Folklora ar kādu šķipsniņu skarbuma, bet, iespējams, tieši tas padara to tik iedarbīgu, ka tirpas skrien līdz pat kāju pirkstiņiem. Publikas aplausu atsaukti, mūziķi uz skatuves atgriežas, lai vēlreiz atskaņotu gaidāmajai vasarai veltāmu gabaliņu par apinīti, kas tēvu dancina.
Pasākumu noslēdz no Senegālas nākušie „Galaxy”. Koncerta vadītājs Ingus Ulmanis gan klausītājiem jau laikus iesaka necensties saprast tekstus, jo grupas izpildījumā mijas eksotiskā voloviešu un elitārā franču valoda. Domājams, teksts arī nevienu šai gadījumā īpaši nesaista, pietiek ar koši tērpto mūziķu pašu atraktivitāti un humoru, lai ļautos vakara saules sildītam dienvidnieciskam ritmam.
