Par albuma prezentāciju
Dodoties uz mākslinieka Otto Zitmaņa gleznu izstādi, nevilšus atklājam, ka tieši šeit un tieši tagad notiek arī kādas pasaulslavenas grupas albuma prezentācija. Grupu sauc Prāta Vētra un, kā izrādās, gleznas veltītas un gleznotas īpaši šim albumam. Katra no tām radīta iedvesmojoties no kādas albuma dziesmas un lieliski to papildina. Joprojām vēl svārstos vai šo glezniecības manieri varētu piedēvēt fovismam vai ekspresionismam, jo, piemēram, dziesmai „Ja tikai uz mani tu paskatītos” veltītā glezna savā noskaņā un izteiksmīgumā neatpaliek no Edvarda Munka darba „Kliedziens”. Bet to gan labāk atstāsim paša mākslinieka ziņā. Un nu mazliet vairāk pievērsīsimies mūzikai, kas tomēr šajā dienā bija tā, kas mūs ievilināja šajā skaisti caurspīdīgi stiklotajā viesnīcā (un es nokaunos par iepriekšējo mānīšanos).
Pie Prāta Vētras šodien ciemos ieradušies varen daudzi cilvēki ar ārkārtīgi redzētām sejām. Mazliet pat pārņem skumjas, jo „visus zinu, bet nevienu nepazīstu”, tamdēļ nav īsti neviena ar ko aprunāties, bet doties autogrāfu medībās kautrējos (vai varbūt druciņ arī noslinkoju, jo žurnālista darbs ir grūts un atbildīgs un sviedri līst aumaļām)...
Kā tas albuma prezentācijās pieklājas, pienāk mirklis, kad grupa dodas uz skatuves, lai nospēlētu pāris dziesmas un parunātos ar viesiem, un pasacītu lielos paldies, un saņemtu dāvanas un kūkas, un visu kas pienākas. Tā kā labvēļu vidū ir arī AirBaltic, kuras pārstāvis kāpj uz skatuves ar lielu zaļu kasti, Vētras puiši sapriecājas: „Beidzot mums būs lidmašīna!”
Šajā dienā tiek prezentēts arī videoklips dziesmai „Ja tikai uz mani tu paskatītos”. Tas tapis tepat kaimiņzemē Lietuvā izmantojot Kaspara Rogas audio vizuālos talantus un datormākslinieku peles pieskārienus. Uzzinām, ka tikusi atjaunota grupas oficiālā mājaslapa: http://www.brainstorm.lv/ . Jaunā mājas lapa tagad pieejama arī WAP lietotājiem: http://wap.brainstorm.lv . Un tāpat turpat par velti aplūkojami arī dziesmu videoklipi.
Domāju, būsiet ieguvēji, ja iegādāsieties šo albumu taustāmā formātā, jo grāmatiņā katrai dziesmai ir blakus aplūkojama tai veltītās gleznas reprodukcija. Pašas gleznas būs apskatāmas no 14. līdz 29.maijam t/p „Alfa” 2. stāvā, kur Sony Walkman austiņās būs iespējams arī noklausīties katrai gleznai atbilstošo dziesmu.
Mazliet par albumu
Albuma nosaukums „Tur kaut kam ir jābūt” radies, kad kādā izstādē Jūrmalā Kaspars Roga raudzījies uz franču fotogrāfa Filipa Rameta (Philippe Ramette) fotogrāfiju „Zemūdens resursu racionāla izpēte: Kontakts”. Kā intervijā SestDienai stāsta K. Roga, tajā redzams: „solīds vīrs uzvalkā, pakāpies uz krāsotāju trepēm, izstiepis roku gaisā –tas viss notiek zem ūdens, un viņš ar roku ir aizsniedzis to vietu, kur ūdens beidzas, – kur satiekas gaiss ar ūdeni”. Lai arī fotogrāfijas nosaukums (saīsinātajā versijā) ir „Le Contact”, viņam licies, ka pareizi tam būtu jāsaucas „Tur kaut kam ir jābūt.” Tāds īstens izzināšanas prieks un drosme mesties iekšā jaunos nezināmos ūdeņos ir saklausāma arī šajā albumā.
Šis ir grupas studijas albums nr.9 ( un tagad, dārgo lasītāj, ņem rokā papīru un zīmuli un centies pēc atmiņas uzrakstīt pareizā secībā visus iepriekšējos 8 albumu nosaukumus! Domāju, uzdevums nav pārlieku grūts, jo lielākus vai mazākus panākumus guva katrs no tiem, un nepamanīts nav palicis neviens).
Lai gan sākumā esmu mazliet bažīga, ka šis būs Gustavo albums Prāta Vētras izpildījumā (tādas domas nāk galvā ātri pāršķirstot albumam pievienoto grāmatiņu un palasot dziesmu nosaukumus), tomēr vēlāk izdzirdot pašas dziesmas, ir pavisam skaidrs, ka šis ir Prāta Vētras albums Gustavo aranžējumā. Daudzās dziesmās jūtam spēcīgu hip hop ietekmi, kas šajā gadījumā izpaužas ierastajā Gustava Buteļa manierē, garantējot ne tikai oriģinālas rīmes rindiņu beigās, bet arī patiesi dziļu jēgu un bagātīgu domu un pārdomu materiālu. Dziesmās „Bronza”, „Ai nu lai” un „Tur kaut kam ir jābūt” dzirdam arī Gustavo balsi, tāpat viņš piedalījies atsevišķu dziesmu vārdu sacerēšanā.
Īpaši vēlos atzīmēt arī dziesmu „Es jau nāku”, kas ierakstīta piedaloties mūziķiem no Turcijas, kuri spēlē tieši tādus mūzikas instrumentus, lai klausoties šo dziesmu jums rastos dvēseles stīgas spēcīgi aizstrinkšķinošas sajūtas. Ja atminaties reiz sensenos laikos Kaupers mums zemā balsī dziedāja „Jo tu nāc”.* Šodien klausoties dziesmu „Es jau nāku” rodas pārliecība, ka tieši šis ir tas pavasars, tas īstais maijs un īstais mirklis, lai saprastu, ka nekas nenotiek tāpat vien. „Ai nu lai!” Lai aizkavējas albuma izdošana, lai ļaudis sašutuši šūpo galvas, lai nu, lai.
„Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” sacīja Rainis, un, noklausoties jauno albumu, to labprāt sacītu arī es. Izrādās, ka neesmu vienīgā, jo raugi, tieši saistībā ar šo albumu Kāds to jau ir pasacījis! Un tas nav neviens cits kā Neviens Cits (jeb bundzinieks Kaspars Roga)...
Mazliet par vētru un 4. varu jeb „sapresētā prese”
Tā kā tiecos būt laba žurnāliste-izmeklētāja ( varbūt pat tik laba kā Inspektors Caps vai Komisārs Reksis), tad, protams, izlasīju arī kolēģa Ulda Rudaka (SestDiena) domrakstu par tēmu „Tik smagi nav bijis nekad” ar apakš-tematu „ Prāta vētra ļoti atklāti par to, kā viņi salauza paši sevi”. Interesanti. Šķiet, mūsu mūzikas mīlis ir arī liels drāmas mīlis, jo raksta krāsas ir diezgan biezas un pastozas (lai neteiktu, ka sabiezinātas un iebiezinātas kā iebiezinātais piens). Jau pēc pirmajām trim rindkopām gluži vai gribas doties sēdēt skapī un raudāt. Vai, vai. Bet es, protams, jokoju. Tālāk mums viss top skaidrs no intervijām ar grupas puišiem, un tik traki nemaz nav.
Tomēr skumji, ka lasot šo rakstu Dienas pielikuma papīra versijā (virtuālā versija atrodama šeitan: http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/9 ) rodas sajūta, ka tāds ir žurnālistikas lielais uzdevums – kaut ko no mūziķu teiktā izraut no konteksta, uzstīvēt burtiem vismaz 36. izmēru un vēlams treknrakstā! un gaidīt, ka tas piesaistīs lasītāja aci. Tas gan neattiecas uz šo rakstu vien, bet krietni vairāk uz dažādām dzeltenās preses pīlēm un pīlītēm, kuras kāri tver katru drupačiņu, kas izbirusi no slavenību rokām lauztās maizes.
Tāpat arī pārsteidz dažu radiostaciju vēlme pievērsties tādai Padomju Savienības atrakcijai kā cenzūra vai kā nu to lai nosauc... Ne velti arī albuma prezentācijā Renārs Kaupers vairākkārtīgi piebilda: ”Paldies tām radiostacijām, kas vēl spēlē Prāta Vētras dziesmas!”
Īsāk sakot – esiet laipni aicināti iegādāties Prāta Vētras albumu visā Latvijā mūzikas ierakstu veikalos ( nevis nočiept internetā!) un spriest pašiem, neklausoties ne manos, ne kāda cita spriedumos par šo tēmu. Jo kā sacītu Gustavo: „Esi brīvs!”
* 1992. gadā izdotā dziesma „Jo tu nāc”, kas arī bija grupas pirmais singls, aplūkojama šeit: http://www.youtube.com/watch?v=1ugrjoeodcU
