Kosheen un Freshlyground koncerts

Pēc Ozija un Placebo „Sapņu fabrika” šķita man kā klubiņš un attelpa no nenormālās burzmas. Ļoti patīkama atmosfēra. Cilvēki šoreiz nobriedušāka vecuma un laikam zina uz ko atnākuši. Tā kā pazīstu organizatorus, tad jau laicīgi rēķinos ar izcilu koncertu. Un arī šoreiz mūsu ģēniji ir sagādājuši pārsteigumu.

Kā iesildītāji uzstājas Dienvidāfrikas grupa „Freshly Ground”. Ja jūs domājat, ka tā visa būs melnādaino grupa, jums nākas maldīties, kā nekā Dienvidāfrikas republika kādreiz bija aparteīda valstiņa, kura savu rasistisko segregāciju saglabāja līdz 90. gadam. Tādēļ jautri izskatās blonds džeks un blakām melna jo melna ciema iedzīvotāja. Bet viņi abi labi saspēlējās. Mūzika grupai stilistiski nav skaidra. Tā dažbrīd aicina uz džeza, dažbrīd uz blūza, te jau atkal uz tautas mūziku. Bet kopumā ir bezgala šarmanta. Tautu, kura ir atnākusi, protams, uz Kosheen, kurai stilistika nu nemaz nav lidzīga, tā pat ierauj dejas ritmos. Dažbrīd vari pat iedomāties sevi kādā pludmales krodziņā sēžot ar vaļēju kokosriekstu un sūcot tā pieniņu. Apkārt amerikāņu tūristi ar neiesauļotām ciskām un puķainiem krekliem fotogrāfē afrikāniešu dibenus. Bet es skatos uz skatuvi, kur jautri dejo un dzied klasisks pludmales ansamblis. Vokālistei ir ļoti laba balss un ķermeņa kontrole. Viņa ir bezgala organiska būtne, baltie par tādu ritma izjūtu varētu tikai sapņot. Ansamblis ir kolorīts, tik pat intriģējoša ir vijolniece, tik pat maziņa kā nēģeru soliste un viņām abām kopā sanāk fantastiskas dejas. Jā, tie nav tik mūziķi, tie ir aktieri un dejotāji. Jau uz kādu ceturto dziesmu publika atdzīvojās un sāk kustēties afrikāņu ritmos. Instrumenti grupai ir pārstāvēti bagātīgi. Ir flauta, basģitāra, soloģitāra, bungas, vijole, sitaminstrumenti. Viss šo instrumentu daudzums rada tiešam bagātīgu un daudzveidīgu mūziku. Hm, atzīšos, ka stilistiski „Kosheen” ir atšķirīga, bet radošajā ziņā iesildītāji „Freshly Ground” ir spēcīgāki. Izcili. Tauta ar pēdējo dziesmu jau tiek uzrauta padebešos. Pat es ar savu pierakstu kladīti tricinos ritmā. Un starp citu, šī grupa pirmo reizi koncertē Eiropā un viņu pirmais koncerts visā Eiropā ir tieši Latvijā. Urā!

Pēc īsas pauzītes, kurā notiek pīpētavas šturmēšana un durvju izgāšana, tiešā nozīmē, parādās uz skatuves viņi. Visu gaidītie „Kosheen”. Var redzēt, ka ir padomāts par šovu. Skatuves iekārtojums ir klasisks, bet interesanti ir novietots projektors, aiz bungām. Protams, vairākas fotogaismas.

Un tad parādās viņi. Buņģieris, īstens panks, nosēžas priekšā ekrānam, tad uznāk arī solīdi vīri un nostājās pie sintizātoriem. Uz ekrāna parādās Bābeles tornis. Hm, smieklīgi, ja salīdzina iepriekšējo grupu, kura bija tik rasistiski daudzveidīga, un reprezentēja Bābeles torņa modeli. Bet drīz vien man ir vilšanās „Kosheen” izdomā.

Un tad pirmie drūmie elektronikas akordi un tur jau viņa nāk. Siāna Evansa parādās uz skatuves sarkanā lakatā ietinusies. Sarkans gaismas kūlis izgaismo viņu. Spēcīgi ģitārritmi pārskrien miesu un uzrauj asinīs adrenalīna līmeni, viņa dzied kā eņģelis, spēcīgi un baudāmi. Video projekcijas, bezgala spēcīgas un ar izaicinošu saturu. Pirmajā brīdi cilvēks teiks – Oj, tās gan ir labas projekcijas, daudz idejiski kvalitatīvākas nekā Placebo koncertā. Jā, tas tā būtu, ja vien „Kosheen” nebūtu visu laiku laiduši filmas Naqoyqatsi fragmentus un es nezinu vai vajadzēja ķerties pie šīs filmas saraustīšanas. Un nezinu vai Kosheen ir tādā līmenī lai būtu šai filmai fons. Filmas, kurai pamatā ir tikai mūzika, autors ir pasaulslavenais komponists Filips Glās. Jā, bet kas jau vēlāk sekoja uz ekrāna bija pavisam noželojami, tas jau vilka pēc klases vakara disenes, kur uz projektora parāda kādu Britnijas video un uz „maģa” skan Madonna. Tad bija kadri no History kanāla, ar visu „H” burtiņu stūrī. Nu ja nav pašiem cilvēka, kurš uztaisa video, tad labāk nelikt izcilus darbus un izraut tos no konteksta. Video autoru vienkārši vajadzētu strostēt. Atvainojos par emociju izvirdumu, bet nu šitādi sīkumi baigi skrien acīs.

Bet balss Evansai ir dievīga, viņa dziedot spēj satracināt publiku, acu skatiens ugunīgs, viņa jūtās kā dīva uz skatuves. Ap mani atrodas klasiskie „ripinieki”, kuri jau griežas klišejiskajās drum&bass dejās.

Bet nu nav, jau nav tas dramendbeis, te ir viļņi, kuri plok un atkal ceļas, gan no klasiskās mūzikas, gan džeza, gan roka. Lai gan, jau pēc kādas piektās dziesmas pamatritms ir jau paredzams un visu sāk izvilkt Evansa ar savu balsi.

Gadās arī misēkļi, kad pēkšņi, baigais „burkšķis” uznāk un mikrofons "nokaras". Bet Evansa visu nokārto perfekti, tā, ka pat to nepamana. Skaņas kvalitāte ir laba un spēcīga. Skan, protams, tādi hīti kā „Catch”, „Hide U”, un „Hungry”. Visi trako un ārdās. Nu tagad es zinu, ko šeit atnākušie gaidīja.

Emocijas te kūsāja un atdeve no mūziķiem bija pilnīga. Kosheen tiek aicināti vēl uz skatuves un pēdējā dziesma vispār mani aizšauj uz Mēnesi, negribās vairs kasīties pat par video, jo Kosheen ir sevi attaisnojuši. Patīkams koncerts.