„Lihtsalt Trio” koncerts Rīgas mākslas telpā

Kā Tomiks atzinis kādā intervijā – „Māksla ir brīnišķīgs veids, kā sasniegt brīvības augstāko pakāpi.” Meditatīvās, no pasaules attālinātas noskaņas, absolūtā brīvība un atkailinātība, runājot par jebkuru tēmu – šīs asociācijas attiecas tiklab uz Tomiku, kā uz „Lihtsalt Trio”.

Starp kartona kastu sienām un tagad klusējošajiem melnajiem ekrāniem, izvietojušies instrumenti – bungu komplekts, kontrabass, ģitāra un vēl daži palīgrīki – grabināmi klabināmi kociņi, trauciņi un kā vēlāk manāms, skaņas efektiem tiek izmantots pat putuplasts.

Mirkli vēlāk, klusā daba atdzīvojas un instrumenti nonāk mūziķu rokās. Tallinietis Rainers Jancis ņem rokās ģitāru, viņa grupas biedri, berlīnieši – Jans Tobens un Dereks Širelijs, attiecīgi sēžas pie bungām un kontrobasa.

„Lihtsalt Trio” spēlē „free improvised music” jeb „fluxus”, kas kā mākslas virziens bija aktuāls pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Mākslinieciski, dadaistiski eksperimenti, spontanitāte un nejaušība ir tas, kas nosaka skaņu un rada mūziku.

Mazliet klusas skrāpēšanās, dažādi piesitieni bungām, un ar lociņu spēlēts tiklab kontrabass, kā ģitāra. Pavisam lēnām skaņa tiek kāpināta, tad atkal noplok. Skaņa viļņojas, drebinās, kāpj, krīt, čukst.

Kādā brīdī, kā noskaņu papildinošs efekts, atskan citā telpā „ieslodzīta” mazuļa balss, kas brēc, smejas, guldzina, telpas atbalss padara šo skaņu teju kosmisku. Tāda dzīvīga pievienotā vērtība rāmajam skaņu plūdumam.

Pirmie skatītāji zāli pamet tikai pēc pusstundas, tas ir labs rādītājs, un, domāju, ne jau tāpēc, ka nenovērtētu šo muzikālo darbu. Sēdošais koncerts, kurā nākas saspringti vērot lēnas kustības, viegli sapņu valstībā ieaijājošas mūzikas pavadībā, nav īstais formāts, lai šo mūziku izbaudītu. Tas mazliet atgādina „Rīgas mākslas telpas” atklāšanas koncertu, kurā situācija bija līdzīga.

Tā kā atskaņojumu nepapildina ne video, nedz kāda cita izpausme, pēc stundu ilgas klausīšanās, tas jau sāk likties pat nogurdinoši. Mūzika, kas nenoliedzami ir ausij tīkama un iedarbojas kā nomierinošs atbrīvojošs līdzeklis, tomēr prasa vai nu kustību no klausītāja, iespēju viņam brīvi pārvietoties telpā utml. (kad mūzika kļūst par fonu) vai arī iespēju relaksēties, piemēram, klausoties to guļus. Tādēļ šis klasiski veidotais koncerts kaut kā īsti „netrāpa”, paliekot pusceļā starp to, kā pareizi organizējams koncerts un ko runā pati mūzikas valoda.