Iznācis Imanta Dakša jaunākais albums „Tu esi dziļa”

Vēl dažas minūtes pirms koncerta sākuma, kamēr zāle slēgta, JRT trepes jau ir ļaužu pārblīvētas. Liekas, sanākušie ņēmuši vērā, ka kamerzāle izmēros nav nekāda lielā. Tā nu daļa iekārtojas sēdvietās, daļa tāpat sasēst vai saritinās uz grīdas. Ieeja uz pasākumu demokrātiska – par ziedojumiem, radot iekšēji tādu kā mazliet provokatorisku noskaņu – cik īsi esi gatavs maksāt par mūziku? Bet nē, šeit neviens uz pirkstiem neskatās, cik esi vai neesi iemetis naudiņas, sanākušie jau lielais vairums studentu, tik pat skaidrs – nākuši baudīt.

Zāles centrā mājīgs paklājs, pāris lampas, pāris apskaņošanas ierīces un krēsls.

Pēc mirkļa, tik tikko atpazīstams ierodas arī Daksis – viņa rudā bārda nozudusi, tik vai tas noticis par godu albumam, vai ne, viņš nepaskaidro, bilst vien to, ka pēdējos koncertos samocīta balss un atvainojas, kad tā runājot laiku pa laikam aizlūzt.

Jauniznākušajā albumā apkopotas kā jaunas, tā jau vairākas zināmas dziesmas, kā piemēram, jau par sava veida klasiku uzskatāmā „Es gribu mīlēties”, taču citādi erotiskā noskaņa ir tāds neskaidrs kritērijs – kur beidzas romance, kurs sākas erotika, kur beidzas dabas tēli un sākas cilvēku dzīves vīzijas? Tāds nošķīrums, vismaz attiecībā uz šī dziesminieka mūziku, šķiet lieks.

Maza meitenīte pienes lapiņu, uz kuras rakstīts pieprasījums pēc kādas dziesmas, tiesa, ne jau viņa to rakstījusi. Pēc pailgas tielēšanās, ka skaņa nav īstā un publikas atkārtota pieprasījuma, ka ir labi kā ir, erotiskā cikla noslēgumā atskan arī „Dziesma par krāniņiem un sirsniņām“, izsaucot skatītāju aplausu vētru.

Laiku pa laikam gan gadās problēmas ar apskaņošanu, Daksim aizpildot pauzes ar dzejoļveidā izpildītu dziesmiņu par rāpojošo televizoru. Taču klausītāji gatavi pieņemt visu kā ir, lai tikai būtu. Un lai būtu vēl mazliet.

„It nekas pasaulē nav jaukāks par to, kā mazi bērnu skraida basām kājām, jo viņiem vēl ir laika daudz savus vārdus parunāt, saules upē gozēties, neko par neko nezināt...” nāk prātā, vērojot pāris bērnu neizsīkstošo enerģiju, kas turpat blakus ņemas dauzīties, vispirms izmēģinot ar jauko spēļlietiņu – fotoaparātu dabūt mūziķi kadrā, tad vienkārši skraida, ripinās pa grīdu, zīmē, cilā paklāju pie viņa kājām un, galu galā, daudz netrūkst, lai pasākums tiktu grandiozi noslēgts, vienam no viņiem sparīgi šūpoto skaņas iekārtu, nošūpojot uz grīdas. Bet – tas viss turklāt notiek pavisam klusi, Dakša dziedājums un bērnu izdarības īpaši nepārmāc viens otru. Tāds dabisks dzīves plūdums, muzikāli pavadīts.