„KISS” – koncerta apskats

Šīs, nu jau gandrīz vasaras, lielo koncertu sezonas ievads tagad jau uzlicis savu vērtības un atskaites punktu. Ar tik pat lielu nepacietību, šķiet, tiek gaidīts vēl tikai Bjorkas koncerts-šovs, ja vien šādu ķecerīgu, divu dažādu virzienu muzikālās darbības salīdzinājumu varu atļauties.

Dodoties uz koncertu, mazliet māca šaubas, ka solītās karstās lavas vietā varētu gadīties tikai tāda atsildīta aizpērnā zupiņa (tematiski izsakoties – pavirša buča), lai atceramies kaut piemēru ar „Aerosmith” un viņu samērā neitrāli nospēlēto koncertu – kā vienu no n-skaita darba plānā paredzētajiem.

Nolemju nejaukt mūziku rasolā un no iesildītāju klausīšanās šoreiz atturos. „KISS” ir precīzi, koncerts sākas minūti minūtē, kaut domāju, viņiem tiktu piedota arī kavēšanās. Melni plandošais priekškars ar pazīstamajiem četriem burtiem. Zilganvioletas gaismas. Klasiskā ievadfrāze: „You wanted the best. You got the best. The hottest band in the world!” Uguns šaudīgās mēles un... arī beidzas koncerts precīzi laikā – tieši divas stundas, bet nerodas sajūta, ka tas būtu tāpēc, ka tieši par tik viņiem samaksāts un tāpēc ilgāk ne brīdi viņi neuzkavēsies. Koncerta laikā skatītajam ne reizi netiek tieši vai netieši atgādināts – priecājies, ka mēs vispār te esam.

Lielais vairums sanākušo ir brangi vīri labākajos gados, kam kaut kad padomijas laikos paspīdējusi iespēja dabūt kādu gabalu no slavenās apvienības, kuras nacistu stilistikā noformētie SS bija tik ļoti nevēlami un provocējoši. Jaunieši gan vairāk nākuši baudīt leģendāras grupas šovu, par kuru vecāki (tie paši, kas te lielā vairumā) viņiem bērnība stāstījuši vakara pasakas. Un tiek visiem, ko nu kurš gribējis. Mūzikas pamatā 70./80. gadu lielie hiti, lielākoties, kā jau iepriekš solīts, no 1975. gada albuma „Alive!”. Un tiek arī publikai prieciņš kopkorī padziedāt tiklab „I Was Made For Lovin' You” kā „Love Gun”.

Koncerts ir teicami nostrādāts arī pa atsevišķām daļām to vērtējot. Pirmkārt, mūzika, šeit nav ko komentēt, kam patīk – patīk, kam ne – tam ne. Bet arī tie, kas iedala sevi pie „ne” kategorijas turpina lasīt (un koncertā pilnā sparā baudīja), jo viņiem tiek dāvāts viss pārējais. Būtiski, ka arī skaņa šoreiz bija, ja ne ideāla, no arēnas to, domājams, neviens negaida, tad vismaz iespējami labākā kāda var būt.

Otrkārt, koncerta režija, uzbūve – kas neaprobežojās ar vienu vai diviem kulminācijas punktiem, bet samērīgi izkārtoja vairākus spožus numurus visa koncerta laikā. Tas minams kaut vai par pirotehnikas izmantojumu, kas sākotnēji pārsteidz, tad sāk kļūt mazliet pierastāka (jo jau pirmajā dziesmā vien uguņošana tiek izmantota trīs reizes...), tad mainās, tiek izmatota dažādās kombinācijās un visbeidzot tiek sasniegta spoža kulminācija ar raķešu ritentiņiem.

Trešais, kas jāpiemin ir teicamā skatuves uzbūve, sākot ar „pastiprinātāju” veidoto dekoratīvo sienu, kuras centrā starp kāpnēm novietota platforma bungām, platformas arī skatuves priekšplānā, uz kurām koncerta vidū virs skatītājiem paceļas Tommy Thayer un Gene Simmons, nemaz nerunājot par baudu, ko sagādā beidzot redzēt estētiskā vienotībā saslēgtu skatuves, gaismu, pašu dalībnieku tēlu veselumu, nevainojamā mākslinieciskā stilistikā. Un vēl viens plus punkts pienākas diviem papildus ekrāniem, kas novietoti skatuves aizmugurē, kuru attēla kvalitāte, atkal nākas atkārtoties, ir tik laba, kāda sen nav redzēta.

Un, galu galā (ar to gan būtu vajadzējis sākt), – visa šī sirds un dvēsele – visi četri grupas dalībnieki tradicionālajās maskās un „uzspodrinātās bruņās”, platformas zābakos, ar spoguļu un spoguļlausku ģitārām (atkal estētiski aplaimota nopūta). Kaut šis vairs nav 1973. gada „KISS” sastāvs, tomēr nav arī tā, ka jaunpienākušie dalībnieki būtu tikai iztrūkstošos masku valkātāji vien. Sastāvs un skanējums ir pilnasinīgs un visu četru („Dēmons” Džīns Simonss (Gene Simmons), „Zvaigžņu bērns” Pols Stenlijs (Paul Stanley) – abi no agrākā sastāva, „Kosmonauts” Tomijs Teijers (Tommy Thayer) un Kaķvīrs Eriks Singers (Eric Singer)) atdeve tāpat.

Lūk, šovu mīļotāju tautiņai tika Šovs (jo nenoliedzami daļa skatītāju uz arēnu devās tieši šī iemesla dēļ). Koncerts ir arī atbilde tiem, kas, lai kāda būtu koncerta kvalitāte, parasti apgalvo, ka zvaigznēm pienākas pateicība par to vien, ka viņi savu kāju uz šīs zemes spēruši. „KISS” neskopojas, ne ar balsīm, ne efektiem. Koncerta pirmā stunda noslēdzas ar „Rock And Roll All Nite” un virpuļojošu papīra gabaliņu sniegu vairāk minūšu garumā, ietinot visu zāli, ne tikai skatuvei tuvāko zonu vien. Uz skatuves uznestais karogs gan liekas tāds patriotisks „āķis”, bet visādā ziņā jauks žests. Netiek piemirstas klasiskas vērtības – „Dēmona” asiņu spļaušana, piemēram, un tiek pildīti solījumi – lidojums virs skatītājiem, tam pašam Gene Simmons paceļoties trosēs virs gaismas ierīcēm un spēlējot tur uz īpašas platformas.

Pat nepiederot pie viskaislīgākajiem KISS faniem, bet tiem, kam daļa viņu zināmāko dziesmu tomēr ausis un sirdi kutina, gribas apgalvot, ka bungām paredzētā platforma, kas noslēgumā pārtop it kā kosmosa raķetē, šoreiz patiesi aizšauj skatītājus un klausītājus apdullinošās un krāšņās visuma dzīlēs.