Skatuves līdzās Andreja Upīša piemineklim dzelžiem piekrauta – eļļas mucas, piena kannas, plastmasas konteineri, trubas un pāris apskaņošanas iekārtas, kas pazūd visā šajā jūklī. Nelielas rūpnīcas šķērsgriezums. Liekas, pašiem dalībniekiem tik tikko uz tās atliks vietas. Bet atliek gan. Visiem vienpadsmit. Tiesa vienkop viņus var saskaitīt tikai, kad noslēgumā viņi sastājas uz paklanīšanas, citādi skatuve ņudz nemitīgā kustībā, liekas, viņi ir liela mehānisma daļa, vēl viens zobrats, skrūvīte, kas to dzen uz priekšu.
Tiesa, skaitlis 11 šai grupai ir zīmīgs, tajā ir ne vien šāds skaits dalībnieku, bet apvienība arī aktīvi darbojas un koncertē jau vienpadsmit gadu. Katrs no mūziķiem spēlē paša gatavotu instrumentu, parastos, visiem zināmos pie viņiem ar uguni nesameklēt. Kaut tieši uguns viņu priekšnesumos, šķiet ir tā, kas skatītājus vilina visvairāk.
Industriālo atkritumu, dzelžu, plastmasas „zelta” izlase, pašdarināti, dažādi izlocīti un dažādā veidā transformējami trubveida saksofoni, un ložmetēja cienīga paskata mehāniskā spiediena ērģeles virs viņu galvām, no metāla un plastmasas caurulēm.
Rotējošas gaismas un dūmu vērpetes, miglas sirēnas kaukoņa, metāla plāksnes viļņošanās un plaši šķīstošu dzirksteļu brāzmas.
Sanākušo skaits, kas sākumā bija samērā neliels, līdz koncerta beigām strauji pieaudzis. Šis brīvdabas koncerts nav vis nekāda zaļumballe, zem rieta debesīm. Mūzika vai „mūzika” – maģiska, hipnotizējoša. Pūli tā nevis stindzina, bet gluži pretēji, pakļauj ritmam. Un nav jau runa tikai par droši vien pēc uzstāšanās izpirktiem CD un T-krekliņu krājumiem aizskatuvē, vai grupas atkalatsaukšanu uz skatuves.
Urbānās pasaules poētika. Skaļa trauksmaina un, neskatoties uz ekspresīvajiem ritmiem, nez kāpēc, mazliet skumja.