Pārpildīta zāle, pārpildīti sēdvietu sektori un ložas. Pēc iesildītāju „The Blackout” uzstāšanās palikušo pustumsu pilda nervoza rosība, vietas zālē ieņemtas un tiek sargātas.
Lakonisks skatuves iekārtojums, milzīgs grupas nosaukums fonā, bet pārējo skatuves „arhitektūru” lielākoties izbūvē gaismas. To režija šoreiz patiesi teicama, tīras krāsas – violetas, sarkanas, balti un zili starmeši, kas tausta skatuvi...
Viņi nesāk ar pieticīgu niekošanos vai atturīgu intro, bet uzreiz ar „What I’ve Done”. Arī sanākušie neatpaliek. Aktīva līdzdziedāšana, roku mētāšana sākas jau pirmās dziesma laikā un turpinās līdz pat beigām uz maiņām, ar modernā laikmeta ietekmētu romantiku, kad mazliet liriskākos momentos „plīvo” mobilo telefonu „liesmiņas”.
Sasvīdušu miesu un alus aromāts. Tas no vienas puses. Zālē stāvētāju ekstras (kas gan patiesībā nevienu neuztrauc, jo izģērbties jau nav liegts, tā nu mūziku daži kā manāms „pirts efekta dēļ” klausās koncertu apakšveļā). Un kaut kas cits – mazliet pārsteidzošāks – klausītāju vecuma patiesi plaša amplitūda, no jauniešiem līdz kundzēm cienījamos gados... Bet pāri visam fakts, ka koncerts jeb, pareizāk – Koncerts, spēj piecelt kājas ne vien teju visus sēdvietu, bet pat parasti atturīgos ložu iemītniekus.
Tiek izpildīti pēdēja albuma hiti kā „Given Up”, „No More Sorrow”, „Leave Out All the Rest”, „Bleed It Out”. Bet tā ap koncerta vidu, un jo īpaši nobeigumā, intensīvi ienāk grupas vecie gabali no „Hybrid Theory” (2000) un „Meteora” (2003) – „Somewhere I Belong”, „Crawling”, „Breaking The Habit.
Attiecībā uz skaņu – kā jau ierasts – arēnas piedāvājums, ar zināmiem mīnusiem. Tiesa, šoreiz kāds akmentiņš ieripināms arī mūziķu dārziņā, kas rada „īpašu versiju” jaunā albuma dziesmai „Valentine’s Day”. Uz mirkli fani apmulst, paceltās mazliet nolaižas, bet drīz vien jau viss ierit pareizajās sliedēs.
Atšķirībā no citiem koncertiem, ekrānu nav un to patiesi mazliet pietrūkst, protams, tādējādi rodas arī zināma intīma atmosfēra un droši vien zāles beigās īpaši – klausītāji, mūzika un roku mežs. Kārojas piebilst, ka bezgala vilinošs šādos koncertos būtu arī lēkāšanas ierobežojums, piemēram, attiecībā uz miesās būdīgiem vai vienkārši divmetrīgiem vīrieškārtas pārstāvjiem ;)
Pēc pirmajām 40 minūtēm mūziķi noiet no skatuves un seko neliela pauze. Atgriežas viņi ar „Pushing Me Away” un „Breaking The Habit” no „Meteora”, pēc kāda laika seko vēl viena pauze. Pēc kuras viņi atgriežas vēlreiz, lai noskaidrojuši, vai skatītāji patiesi vēlas vēl, ko kopkoris arī atzinīgi noauro, uz atvadām nospēlētu „A Place For My Head” un, protams, „One Step Closer”. Mazliet paķircinot klātesošos, kādu brīdi gaismas vēl neiedegas, daļa sastingst gaidās – vai patiesi nāks vēlreiz?, taču nē...
Varētu gan piesieties, ka koncertu sāka viņi aptuveni laikā – ap pus deviņiem, taču pabeidza kādu brīdi pirms izsludinātajām 105 minūtēm, nospēlējot pusotru stundu. Taču darīja viņi to visu laiku ar tādu enerģijas atdevi, ka dažas minūtes patiesi šur vai tur. Ja salīdzina „Linkin Park” un šī gada sākumā notikušo „Korn” koncertu, protams, darīt to muzikālā jomā nebūtu korekti, taču abos, šķiet, klausītāju un mūziķu izlādētās enerģijas apjoms varētu būt tik liels, lai ne vienu vien rajonu ar elektroenerģiju vismaz pāris diennaktis apgādātu.
