„Vilkači” prezentē jauno disku un mājaslapu

„Vilkači” Dāvja Stalta vadībā jau vairākus ar aktīvu koncertdarbību piedalās dažādos pasākumos, gan valsts, gan pilsētas svētkos (4.maija svinības, 18.novembra sarīkojumi, 11.novembra pasākumi un Maija grāfa svētki u.c.), gan starptautiskos projektos (Starptautiskais folkloras festivāls „Baltica”, festivāls „Baltijas Saule”), dodoties arī ārpus valsts robežām uz folk-festivālu Vīlandē, Igaunijā un koncerttūrē Austrālijā šī gada sākumā.

Sanākušie pamazām pulcējas, velosipēdi rindojas zālienā, dalībnieki iesāk pa dziesmai, pacilā zobenus un drīz vien arī mazajiem bērniem ļauts tos iemēģināt (noskaidrojot brāļu un draugu attiecībās sasāpējušus jautājumus, piemēram, kurš bijis vainojams zaļās mašīnītes nozušanā).

Pamazām pietuvojusies vakara svarīgākā daļa un visi tiek aicināti doties uz izstāžu zālīti ēkas trešajā stāvā, kur skatāma „Vilkaču” izstāde. Te lūkojamie darbi ir kopas dalībnieces, LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas studentes Ievas Balodes veikums – uz auduma izdrukātas fotogrāfijas, vienotā, mazliet atturīgā stilistikā ieturētas, vēsi pelēkbrūnas tās attēlo kopas dalībniekus aizvērtām acīm. Pāri sejām klājas katram sava, pašizvēlēta piederības zīme, simbols.

Pārceļoties stāvu zemāk, Smiļģa miniatūrajā teātra zālē, tiek prezentēta jaunā kopas mājaslapa www.vilkatis.lv. Pagaidām gan vairākas tās sadaļas vēl ir tapšanas stadijā, taču pati iecere ir vienkārša, bet visnotaļ simpātiska un folkloras kopai atbilstoša – uz apbrūnējušas, laika zoba apgrauztas lapas rotājas vilka ķepas nospiedums un ar roku zīmēti burti, otrā lapā uzraksti pasaules koka zaros ļauj izvēlēties tālākās rīcības iespējas. Lapā, kurā ietverta informācija par kopas pamatsastāvu (kurā ir tieši velna ducis dalībnieku), ievietota arī daļa no muzejā skatāmajām fotogrāfijām.

Turpinājumā seko neliels jautājumu un atbilžu maratons, kurā var uzzināt, kas, kopas vadītāja Dāvja Stalta prāt, tad īsti ir teiksmainais vilkacis. Atkāpjoties no vienkāršā teiku un pasaku skaidrojuma, par vilkati kā vīru, kas pilnā mēnesī caur līku priedi atmuguriski izlīdis vai kā citādi par zvēru tapis*, tiek definētas trīs versijas. Pirmā, skaidro vilkaci, kā cilvēku-šamani – to, kas spēj dvēselei ļaut pāriemiesoties un dzīvnieka acīm palūkoties uz pasauli (tas atvasināms no vārda „vilkacis”), apgūstot pirmatnējas izdzīvošanas taktikas un gudrības, kas cilvēka prātam liegtas. Otrā – par vilkačiem ļauj dēvēt tos zemniekus, kas nepakļāvās muižkungiem, aizbēgot mežā un dzīvojot tur sava veida „partizānu kara” apstākļos (lai atceramies kaut G. Cilinska astoņdesmito gadu sākumā uzņemto filmu „Vilkatis Toms”). Trešā versija ir mītiskā – par vilkaci kā „Dieva melno darbu darītāju”, kas tuvāka „vilka-sanitāra” funkcijai, taču vilkača veidolā neattiecas vairs tikai uz mežu vien, bet arī cilvēku sabiedrību. Vilkacis, kā tas, kas nes atmaksu par ļaunajiem darbiem.

Tā vilkači, lai nu ar kuru no trim vai visām versijām reizē identificējami, tikuši pie albuma, kas tiek prezentēts oficiālās daļas noslēgumā. Diskā iekļautas 15 dažāda rakstura dziesmas – gan senas kara dziesmas, gan arī krustabu un precību dziesmas. Kompaktdiskā ir ietverts arī video – neliela intervija ar Dāvi Staltu un videoklips tituldziesmai „Ko kundziņi”.

Veikuma prezentācija gan mazliet ķeras, video lāgiem paliek bez skaņas taču šajos brīžos attēls tiek raiti papildināts ar „dzīvo skaņu” – pašu dalībnieku un veidotāju komentāriem un paskaidrojumiem. Noslēgumā, skaidrojot pasaules koka tēlu, kas figurē gan diskā, gan jaunajā mājaslapā tiek atzīts – „No zemes mēs izaugam līdz debesīm, nevis vienkārši esam mākoņos.”

Kad viss iespējamais izrādīts un izstāstīts, klātesošie tiek aicināti pie galda, lai mielotos ar sarūpētajiem labumiem īsti latviskā garā – rupjmaizi, medu, ziedputekšņiem, kaņepju sviestu, gaļu, zemenēm un ķiršiem. Kamēr mutes un rokas aizņemtas, pulkstenis jau pietuvojies astoņiem. Palikušie kārumi tiek iznesti pagalmā, un iet no rokas rokā, bet dalībnieki dziesmām sāk pamazām pieskandēt ne vien dārzu, bet arī tuvāko apkārtni.

P.S.* nelielai uzziņai

„Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars latviešu mitoloģijā ir par vilku pārtapis cilvēks. Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši. No vilkiem vilkači ar neko īpašu neatšķiras. Minēts, ka vilkačiem esot cilvēka acis un to pakaļējā ķermeņa daļa esot augstāka nekā priekšējā (vilkiem esot otrādi), kā arī tie neesot tik rijīgi kā vilki.”
(www.liis.lv/folklora/mitol/origin/vilkacis.htm un  www.liis.lv/folklora/mitol/citati/vilkacis.htm)