Avrila Lavinja – koncerta apskats

Ierodos arēnā, kad tikko izskanējis hīts par zilo vali un „Double Faced Eels” jau ķērušies pie beidzamā gabala, veltījuma 16-gadīgajai mīlai, kam visi sanākušie sparīgi dzied līdzi. Kad iedegas gaismas atklājas jau gaidāmais – lielākajam vairumam dziesmas vārdus, „kad man vairs nebūs sešpadsmit”, nāktos nomainīt „kad man vēl nav, i ne tuvu, i ne tuvu”.

Stāvvietu plašumi neierasti pārskatāmi, galviņas lielākoties zem 1,65 m, izņemot: salīdzinoši nedaudzus paaugušos indivīdus, kam sajūsma par dziedātāju sākusies vēl skolas solā pirms gadiem pieciem, izstīdzējušus padsmitgadniekus puišus, un, protams, tētukus un māmuļas, kas nākuši savus lolojumus pieskatīt, lai kāds pūlī netiktu nobradāts. Blondu meitenīšu, melni sakrāsotām acīm, tomēr te pārsteidzoši maz. Nav jau brīnums – tā daļa, kas vecākiem pie rociņas, viņu gādībā arīdzan kārtīgi saģērbti un uz Koncertu sapucēti.

Pauze ieilgst, koncerta sākums kavējas aptuveni 40 minūtes, un arēnu tikām pilda aizkavējušies apmeklētāji. Pa zāli, daudzu roku mētāti, lido krāsaini baloniņi, sēdvietās mirguļo spīdīgās mantiņas, nu apmēram tādas, kādas parasti piedāvājumā ir Rīgas cirkā – varavīksnes krāsās vizuļojošas nūjiņas, sarkani ņirbošas sirsniņas un tamlīdzīgi.

Spiedzienu un kliedzienu pavadīts, veras melnais priekškars, atklājot divu līmeņu skatuvi. Tās fonu, papildus diviem abpus novietotajiem, aizpilda arī vēl milzīgs diožu ekrāns. Uz tā iedegas maģiskie buti, melni rozā un, protams, ar sirsniņu virs burta „i”. Tikām ekrāns jau pārtapis melni rozā šaha galdiņā. Faktiski melni rozā ir viss. Melni un spīguļojoši ir tērpi, rozā pārējais – ģitāras, klavieres, bungas, pat mikrofona statīvs, nemaz nerunājot par gaismām.

Līdzās Avrilai uz skatuves, kā jau solīts, 2 ģitāristi, basģitārists, bundzinieks un dejotāju grupa sešu cilvēku sastāvā – četras panciskas meitenes un divi puiši, kas uznāk, braši plivinot karogus, kur rozā sirsniņu vidū rotājas galvaskauss (acu vietā tam, saprotams, atkal sirsniņas). Kā atbilde, daži mazizmēra karodziņu dublikāti noplīvo zālē.

Ievadam publika tiek satracināta ar „Girlfriend”, kam drīz vien seko arī „Complicated” vienotā kopkora izpildījumā. Dedzīga līdzdziedāšana, līdzspiegšana un līdzlēkāšana nerimst visu koncerta laiku.

Līdztekus dziedāšanai Avrila pamanās apliecināt arī citas prasmes – viņai pie rozā klavierēm nosēstoties izskan „When You're Gone”. Mazliet tiek paspēlēta ģitāra un dziesmas „Runaway” laikā, neilgi pirms koncerta beigām, viņa pamanās apsēsties arī pie bungām. Cilvēks-orķestris, tā sakot.

Pauzi pēc „Don’t Tell Me”, kad visi pametuši skatuvi, aizpilda „Bad Reputation” video. Publika kaifo, kā pie TV kastes mājās. Tikai mazliet lielākas. Dublējot fonā slīdošo video, melni rozā tērptajām karsējtipa dejotājām kājas un burtu plāksnītes cilājot, tiek izpildīts „The Best Damn Thing”.

Video un klipu fragmenti papildinājuši arī iepriekšējās dziesmas, tiesa Avrilas izdarības tajos ir krietni enerģiskākas kā uz skatuves, kur viņa, šķiet, vairāk koncentrējusies uz liriskajiem gabaliem. Vairākos no tiem viņa rāmi nosēžas skatuves priekšā, divu ģitāristu pavadīta, tā izskan gan „Innocence”, gan jaunākais hīts „Hot” un viens no vecajiem – „Losing Grip”.

Oficiāli koncerts noslēdzas ar enerģisko „He Wasn't”. Avrilai no skatuves nozūdot un gaismām nodziestot, arēnā saceļas spiedzienu un kliedzienu kakafonija, kā pēc atņemtas rotaļlietas.

Blonda, melni rozā, smaidīga un dauzonīga pēc vairāku minūšu pauzes viņa, saprotams, atgriežas uz skatuves ar remiksu sākumā izskanējušajai dziesmai „Girlfriend” un, kā jau gaidāms, noslēdz koncertu ļaujot sanākušajiem izlēkāties pie vecā labā „Sk8er Boi”.

Tiek nospēlētas paredzētās aptuveni 70 minūtes. Kopumā, ja neskaita dažas reizes, kad dziedātāja mazliet par centīgu mocīja balssaites kliedzot, no vokālās puses viss likās pat pieņemami, kaut arī arēnas apskaņošanas spējas kārtējo reizi uzlika savu „zīmogu” muzikālajam baudījumam. Viss cits – gaumes jautājums.

Dumpinieciska skuķēna tēlu šo gadu laikā Avrila nomainījusi uz dumpiniecisku rozā+emo princesi – mazliet kaprīzu gan. Nenoliedzami, laiks nestāv uz vietas un gaidīt skuķēnu šlipsē uz skrituļdēļa būtu naivi, tā, ka tiem divdesmitgadniekiem, kas nāca klausīties viņu „veco labo” skolas laiku vārdā, iespējams, nācās vilties. Muzikāli viņa ir augusi, taču vienlaikus „glīti iesaiņotais” tēls nes līdzi arī vēlēšanos vilkt paralēles ar kaut ko jau iepriekš redzētu.

Koncerts galā, pie arēnas sanākušie vecāki sagaida savus lolojumus – smaidošus līdz aizkritušajām ausīm, caurcaurēm slapjus, godam skolēnu vasaras brīvdienu „Rozā Saulgriežus” atzīmējušus, pēc kuriem vasariņa ies uz otru pusi...